Bet tā baiļu lieta kopumā ir šaura taciņa, jo ir jau šausmīgi bail ieslīgt tajā, ka tu ar bailēm sāc taisīt atmaskas, tipa "šis ir tik nenormāli biedējoši", ir taču skaidrs, ka tas ir nepārvarami, otra sajūta, ka es taču tagad grasos glābt pasauli no maldīgiem priekšstatiem, visādiem stereotipiem utt, kas rada pārliecību, ka man nedrīskt būt bail, jo tas taču neietilps kopīgajā episkajā noskaņā, tāpat arī brīvības apdraudējuma sajūta - visādi ļaunīgi ierēdņi to tikai gaida, ka es sākšu justies nedroši.
Bet pieķerot sevi domājam „šis ir negodīgi, pasaule ir atņēmusi man opciju baidīties vai vismaz baidīties publiski“, saprotu, ka tās visas ir muļķības – pasaule man nav neko nedz atļāvusi, nedz aizliegusi, pasaules kārtība vienkārši ir pati lieliskākā atruna, lai nepateiktu sev – jā, man reizēm ir šaušalīgi, abnormāli bail.
Bet pieķerot sevi domājam „šis ir negodīgi, pasaule ir atņēmusi man opciju baidīties vai vismaz baidīties publiski“, saprotu, ka tās visas ir muļķības – pasaule man nav neko nedz atļāvusi, nedz aizliegusi, pasaules kārtība vienkārši ir pati lieliskākā atruna, lai nepateiktu sev – jā, man reizēm ir šaušalīgi, abnormāli bail.
Leave a comment