varbūt man būtu jābūt labākam cilvēkam un jāspēj tolerēt vairāk, bet no otras puses - kāpēc daži cilvēki var izturēties kā kretīni, bet man būtu jāsaprot un jāžēlo? es esmu no tā abnormāli nogurusi.

Bet īstenībā tā taču patiešām ir - kopš es esmu atmetusi kristietības praktizēšanu, mana dzīve ir gājusi tikai uz augšu, un es arī jūtos esam daudz tuvāk Dievam. Saikni ar Dievu es gan vienmēr esmu jutusi diezgan spēcīgu, man šķiet, ka aizraušanās ar kristietību vairāk ir bijusi tāda kā ļoti izmisīga vajadzība kaut kam piederēt un kaut kur iederēties, jo pēc būtības kristietība ir pilnīgā pretrunā ar manu Dieva izjūtu, kas ir daudz tuvāka austrumu domāšanai: jo tuvāk es tieku pati sev un tam, kas notiek apkārt, jo nesaraujamāku saiti es jūtu ar Dievu, un tā nav iegūta no ārpuses vai nopelnīta, tā ir iekšpusē vienmēr esoša, tikai pamazām jānovāc visādi sārņi, kas to ir aizseguši. Es esmu nogurusi pieslīpēt visādus asumus, kaut arī jūtu, ka konkrētā lieta vai attiecības pašos pamatos neturas kopā. Es esmu nogurusi no tā, ka kāds man saka, kā man būs dzīvot (tas varbūt skan drausmīgi augstprātīgi, bet, ja man vajag padomus, es tos lūdzu), bet es vairs negribu, ka cilvēki vai dievi nosodoši skatās manā virzienā un krata ar pirkstu, tb - lai viņi to dara, bet es par to iecepties un uztraukties vairs negrasos.

Nebūtu viss tas pizģec ar mammu, es pat šeit justos diezgan ļoti labi, jo lielākoties jau tāpat viņas nav. Tb - man, protams, ir bēdīgi, ka es savus miļcilvēkus varu satikt retāk, nekā man gribētos un nevar izdomāt kaut ko kopīgi pasākt tieši šodien vai rīt. Bet kopumā man ir sajūta, ka šis viss ir ļoti labi un pareizi, nu, tāda pabūšana tuksnesī mazliet - man ir laiks pierast un apdomāt lietas. Un kopumā man ir sajūta, ka manas attiecības ar man svarīgiem cilvēkiem pa šo laiku ir kļuvušas vēl daudz foršākas, nekā iepriekš. Un tieši šajā laikā es esmu no jauna iepazinusies ar vairākiem brīnišķīgiem cilvēkiem. Es tik ļoti novērtēju un priecājos par to, kādi cilvēki ir man apkārt, tas ir ļoti patīkami un iedrošinoši.

"Ja kāds pie mana daiļdarba parakstītu "paldies, Valdi," es pats viņam mīnusu ieliktu, idiotam."

es Valda komentārus parasti nelasu ne pie savām, ne citu publikācijām gluži vienkārši tāpēc, ka viņš visu jau ir pateicis, manuprāt, bet šis skumīgais komentārs, nez kāpēc, man izraisīja milzīgu žēlumu pret šo mentally challenged personu.

tā tiešām noskumu tikai par meiteni un kaķīti.