Pagājušās nakts sapnī apmeklēju filmu "leduslaikmets 4". Attapos, gan nevis kinozālē, bet filmas iekšpusē. Leduslaikmets 4 norisinājās uz apledojušas Daugavas promenādes, pa kuru es lēnītēm pārvietojos uz priekšu kopā ar cilvēkiem, kuri saģērbušies dzīvnieku kostīmos, mēs tā kā gājām pretī kaut kādam vilcienam, un aiz sevis vilkām pusbeigtu aitu. Leduslaikmeta iekšpusē es ļoti nosalu. Jāatzīst, ka vēstījuma jēgu un mākslinieciskos paņēmienus īsti neizdevās uztvert.

Man liekas, ka cilvēki bieži ir sapisušies ar iedomātu pareizumu. Proti, jebkurā dzīvē, ja rūpīgi paskatītos, varētu uziet kaut ko tumšu, par ko cilvēks domā "es jau labi saprotu, ka šitā darīt ir slikti un neētiski, bet es vienkārši nespēju tikt ar sevi galā", pieņemot, ka, kamēr tu apzinies, ka tu dari "nepareizi", tas kaut kā kļūst mazāk nepareizi, un kamēr tu pats sevi vaino un slīgsti sirdsapziņas pārmetumos, citiem nav nekādu tiesību tev kaut ko pārmest, un vispār tādā gadījumā tu neesi TIK atbildīgs, jo pats taču saproti, ka tā nav labi. Savukārt, ja cilvēks par kādu lietu, kas varbūt arī nav pati cēlākā un ētiskākā, atklāti paziņo "bet es tagad tā esmu nolēmis dzīvot", tad tas gan ir nenormāli briesmīgi un nosodāmi, NESMUKI. Ar šo es nemēģinu pateikt, ka vajadzētu atmest ar roku ētiskumam un darīt visu, kas ienāk prātā, nebūt ne, man tikai liekas, ka nav tādu pareizo izvēļu un lēmumu, kas derētu visos gadījumos un visiem. Un cilvēki nonākuši situācijās, par kurām, teorētiski spriedelējot, ļoti labi var pateikt, kā būtu "pareizi", ļoti bieži paši ne tuvu tik pareizi nerīkojas. Man liekas, ka dažkārt varbūt ir vērts mazāk noņemties ar ētiskuma un pareizuma konceptu aprunāšanu, kā skatīties uz realitāti tādu, kāda tā ir.

Palūdzu mammai, lai viņa man darbā izprintē vēl kādus papildus angļu valodas materiālus bez tiem, ar ko ar J strādājam stundās, palielinot sanāca 58 lapas. Teicu, ka iziešu vēlreiz cauri failam un paskatīšos, vai tur pa vidu nav kādi vērtēšanas kritēriji vai citas tehniskas lietas, ko varētu izmest, uz ko saņēmu atbildi "ja tik daudz jāprintē, tad dažas lapas neko nemainīs". Skaidrs, no kurienes man ir mans nepraktiskums, es ļoti bieži līdzīgi domāju par naudu.

The fact is that no leader or government explicitly states his intention on bending the will of the people any more; they are apt to use new words which sound like the opposite of the old ones. No dictator calls himself a dictator, and every system claims that it expresses the will of the people. In the countries of the "free world", on the other hand, "anonymous authority" and manipulation have replaced overt authority in education, work, and politics.

(Erich Fromm "The Anatomy of Human Destructiveness")

In the cybernetic age, the individual becomes increasingly subject to manipulation. His work, his consumption, and his leisure are manipulated by advertising, by ideologies, by what Skinner calls "positive reinforcements". The individual loses his active, responsible role in the social process; he becomes completely "adjusted" and learns that any behavior, act, thought, or feeling which does not fit into the general scheme puts him at a severe disadvantage; in fact he is what he is supposed to be. If he insists on being himself, he risks, in police states, his freedom or even his life; in some democracies; he risks not being promoted, or more rarely, he risks even his job, and perhaps most importantly, he risks feeling isolated, without communication with anybody.

(Erich Fromm "The Anatomy of Human Destructiveness")