pelnufeja
04 February 2014 @ 11:39 pm
 
Tiešām, tā ir taisnība, ka visvairāk citos cilvēkos mūs kaitina lietas, kas piemīt mums pašiem. Es visai bieži mēdzu apvainoties par visādām it kā ne kādos sliktos nolūkos pateiktām lietām, komentāriem vai aizrādījumiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir sāpīgi, un tad es visvairāk bēdājos pat ne par konkrēto lietu, kas tikusi pateikta, bet gan par to, kā tā tikusi pateikta, ka cilvēki neapdomīgi saka lietas, īpaši nepiedomājot pie veida vai situācijas, kad/kā kaut kas tiek pateikts. Bet es pati arī tā daru. Es visai bieži neapdomīgi izpaužos ar sajūtu "bet tā taču ir taisnība, kāpēc man būtu jāmīkstina teiktais!?, tipa, ja cilvēki kaut ko dara nepareizi, viņiem tas ir jāpasaka, es taču arī šādā situācijā gribētu, lai man pasaka, un es arī gribētu, tikai, lai tiktu domāts par toni un izteiksmes veidu, par ko es pati bieži aizmirstu padomāt, īpaši, ja es tiešām esmu ļoti pārliecināta, ka man ir taisnība, un netaisnīgā pasaule mēģina man vai kādām citam nodarīt pāri. Es gan ceru, ka šis pārliecīgais asums, kas brīžiem parādās, varētu mazināties, jo es tomēr arvien biežāk ļauju sev izpaust dusmas tad, kad es tiešām esmu dusmīga, un nav vairs tik aktuāli atsevišķi protesta uzliesmojumi, tipa “tagad gan es vienreiz pateikšu, izdarīšu” ar kaut kādu izmisīgu nepieciešamību izdabūt niknumu no sevis ārā reizi par visām reizēm. (T jau mēdza teikt, ka es esot no tiem, kas reiz ieies veikalā un visus nošaus tāpēc, ka neļauju sev dusmoties).
Šausmīgi sarežģīti - paturēt sev spēju būt godīgam un reizē atcerēties par to, ka cilvēki ir trausli un saudzējami.