pelnufeja
22 January 2014 @ 12:36 am
 
Cik sevi atceros, es šeit esmu jutusies nevietā, kaut kā tā, ka šī nu nekādi nevarētu būt mana īstā dzīve, manas mājas, laikam ejot, nepiederīguma sajūta tikai pieņēmās spēkā, "šis ir tikai pagaidām, tu izturēsi", es sev teicu, kad vēl nepazinu nevienu, ko varētu iztēloties sev to sakām, kad man vēl nebja nekādu drošu iemeslu, kā dēļ, lai šiem vārdiem ticētu. Reizēm ir vienkārši jāvar pateikt un noticēt. Lai izdzīvotu. Tā es lasīju grāmatas un augu liela. Un tad es aizbēgu un teicu sev, ka tagad ir sākusies mana dzīve. Un pa pusei tā bija taisnība. Pa pusei nē. Tāpat pārāk daudz kas bija pagaidām, "tagad vēl par to nav jādomā". Es negribēju domāt par to otru pusi, kaut arī es visu laiku zināju, ka tā tepat ir. Par būšanu šeit pašlaik man arī ir "pagaidām" sajūta. Bet vakar pirms iemigšanas es domāju par visādām lietām un sajūtām un ievēroju nozīmīgu pārmaiņu saistībā ar šo "pagaidām". Protams, es zinu, ka šeit es tiešām esmu tikai uz laiku, tāpēc nekādas ilgtermiņa lietas, kas būtu saistītas ar šejieni, uzsākt nav vērts, bet man vairs nav sajūtas, ka mana dzīve ir apturēta, ka tagad es plānoju, atvelku elpu un kaut kam gatavojos. Gatavošanās dzīvot ir ilūzija un muļķības. Sākumā man tādu sajūtu vajadzēja, lai pietiktu spēka un drosmes, tagad vairs ne. Šis nav pagaidām, mana dzīve notiek tagad, tā varbūt nav gluži tāda, kā man gribētos, tajā ir diezgan maz komunikācijas un ārkārtīgi daudz nesakārtotu, neskaidru lietu. Bet tajā esmu es pati, ar rītiem, kuros es pamostos no saules, kas caur aizvilktajiem aizkariem ieplūst istabā un veido sarkanīgu gaismu, ar grāamtām, kuras es lasu, lietām, ko es atklāju, mācos darīt vai akceptēt, ar sāpēm un prieku, naksnīgām pastaigām ar suni. Es nekad neesmu sevi tik skaidri jutusi kā atsevišķu cilvēku. Tā ir ļoti skaidra nošķīruma „es un pasaue“, „es un citi cilvēki“ apzināšanās, bet ne sliktā nozīmē. Un dzīve ir tagad. Dzīve ir šajā brīdī. Plānot un neatlikt lietas ir svarīgi, svarīgi ir par tām domāt laicīgi pieņemot, ka viss var neritēt viegli un ātri, tomēr es vairs negribu tērēt visu savu enerģiju plāniem un fantāzijām par nākotni. Es gribu dzīvot jau tagad.
 
 
pelnufeja
22 January 2014 @ 02:44 am
 
Nākas vien man atzīt, ka par cilvēciskām attiecībām es nezinu gandrīz neko arī, ja citādi par sevi nedomāju kā par naivu muļkīti. Tā sajūta - un dzīvē arī tā notiek? Par to jau te nesen rakstīju. Protams, es zināju, ka šādas situācijas ir iespējamas, bet sajūta bija, ka tas ir apmēram tikpat reāli kā tas, ka naktī mani apciemos marsieši, protams, ir iespējams, bet nu, cik tad bieži tā notiek? Un, jā, no šī ir jāmācās, bet tomēr es priecājos par to, ka es ticu labajam cilvēkos, pat ja kādreiz tas izvēršas kaut kā ne pārāk.
 
 
pelnufeja
22 January 2014 @ 09:53 pm
 
Another thing I've been able to do, though never consistently, is tune in to the deepest layers of the mind - where the soul lives, if you will. Where the consciousness lies bathed in a murky soup of indistinct unconscious phenomena. Here lurk hopes, fears, perceptions, purposes, passions, memories, philosophical positions, moral policies, hungers, sorrows, the whole ragbag accumulation of events and attitudes that defines the private self. Ordinarily some of this bleeds trough to me even when the most superficial mental contact is established: I can't help getting a certain amount of information about the coloration of the soul. But occasionally - hardly ever, now - I fasten my hooks into the real stuff, the whole person. There's ecstasy in that. There's an electrifying sense of contact. Coupled, of course, with a stabbing, numbing sense of guilt, because of the totality of my voyeurism: how much more of a peeping tom can a person be?
Incidentally, the soul speaks a universal language. When I look into the mind of Mrs. Esperanza Dominguez, say, and I get a gabble of Spanish out of it, I don't really know what she's thinking, because I don't understand very much Spanish. But if I were to get into the depths of her soul I'd have complete comprehension of anything I picked up. The mind may think in Spanish or Basque or Hungarian or Finnish, but the soul thinks in a languageless language accessible to any prying sneaking freak who comes along to peer at its mysteries.

(Robert Silverberg "Dying Inside")
Tags: