pelnufeja
03 January 2014 @ 02:06 am
 
The idea that creative endeavor and mind-altering substances are entwined is one of the great pop-intellectual myths of our time. The four twentieth century writers whose work is most responsible for it are probably Hemingway, Fitzgerald, Sherwood Anderson, and the poet Dylan Thomas. They are the writers who largely formed our vision of an existential English-speaking wasteland where people have been cut off from one another and live in an atmosphere of emotional strangulation and despair. These concepts are very familiar to most alcoholics; the common reaction to them is amusement. Substance abusing writers are just substance abusers—common garden-variety drunks and druggies, in other words. Any claims that the drugs and alcohol are necessary to dull a finer sensibility are just the usual self-serving bullshit. I’ve heard alcoholic snowplow drivers make the same claim, that they drink to still the demons. It doesn’t matter if you’re James Jones, John Cheever, or a stewbum snoozing in Penn Station; for an addict, the right to the drink or drug of choice must be preserved at all costs. Hemingway and Fitzgerald didn’t drink because they were creative, alienated, or morally weak. They drank because it’s what alkies are wired up to do. Creative people probably do run a greater risk of alcoholism and addiction than those in some other jobs, but so what? We all look pretty much the same when we’re puking in the gutter.

(Stephen King "On Writing")
Tags:
 
 
pelnufeja
03 January 2014 @ 02:13 am
 
Kā man patīk tā grāmata, pat mana sūdīgā angļu valoda netraucē turpināt lasīt, parasti es kādā brīdī atmetu ar roku, klausīties audio jau tomēr vieglāk - nav jāredz tie vārdi, ko tu nesaproti. :D Par tik daudz ko jādomā lasot. Nezinu, vai depresiju ir adekvāti salīdzināt ar alkoholismu vai narkotiku atkarību, bet, kad lasīju, kā viņš apraksta savas pārdomas brīdī, kad sieva pateikusi, ka, vai nu tu meklē palīdzību un atrisini šo, vai arī tinies, viņš ir šaubījies, vai bez vielām spēs rakstīt, bet tad nolēmis, ka, pat ja nespēs, ģimene viņam ir svarīgāka. Es tā esmu domājusi par depresijas atkāpšanos - tu ar to mokies, tev ir ārprātīgi smagi un vientuļi, tu ne ar ko netiec galā, bet ir sajūta, ka tev kaut kas tiek dots pretī - spēja radīt. Es tāpat atceros sevi kādā brīdī galīgi izmocījušos un pārgurušu domājam, ka, pat ja, jūtoties labāk, es vairs nerakstīšu, tad man tas der, jo šī ir cena daudz par augstu, kā viņš tur raksta – par, kā beigās saproti, iedomātu radošumu, kas tev tiek piešķirts, tu pretī dod dvēseli. Un vēlāk izrādās, ka rakstīt ir iespējams arī no citas perspektīvas. Un, kas atticas uz bēdām, vientulību un iekšēju tumsu, to jau nu nekad nav par maz, man šķiet, ka tik, cik vajag, lai radītu, paliek tāpat, un, droši vien, pat daudz, daudz vairāk.