O, izrādās, ka arī mammas dzīvoklī ir iespējams ieraudzīt pelējumu. Liekas, ka kafijas automātu pa šiem gadiem neviens nav izmantojis.

Ok, tagad sāksies pākšaugu, kakao un bazilika diēta. Dzelzs rādījumi nemaz neesot tik labi, kā tagad izrādās (man tā kuce ir apnikusi, viņa mani čakarē jau visu dzīvi), bet tās visas lietas man ļoti garšo, un es ļoti ceru, ka tas palīdzēs, jo man īsti šim vairs nav spēka, es esmu nogurusi justies nogurusi, nosalusi un visādi citādi slikti.

Bet es esmu pamanījusi ļoti savādu pārmaiņu (nu, labi, varbūt tas tāpēc, ka es jau neko baigi šobrīd nedaru, nu tā ikdienā), bet lielākoties man apkārt ir cilvēki, kuri man patīk un liekas interesanti, pat ja ne tā aktīvi patīk, tad vismaz nenepatīk, agrāk tā nebija, visur bija cilvēki, kas mani aizkaitināja, biedēja, uztrauca un citādi ar savu klātbūtni bija ļoti apgrūtinoši. Šobrīd man laikam tādas reālas problēmas ir tikai komunicējot ar savu ģimeni, un šad tad ar kaut kādiem lohiem iestādēs, uz ielas vai transportos, bet arī tur cilvēki pa laikam ir ļoti (pārsteidzoši) sakarīgi, tas ir tiešām ļoti savādi. Man gan žēl, ka es nevaru tik daudz, cik gribētos, būt ar cilvēkiem, kuri man patīk, tā kā tajā ir arī kāda skumdimoša puse, bet principā šis ir ļoti, ļoti patīkami un iepriecinoši.

Jā, un par dzejoļiem es jau ļoti ilgi jūtos tā, ka es rakstu atvilktnei, jo neviens to tāpat nevar izlasīt. Nekas cits saistībā ar lit. mani personiski īpaši neapbēdina (tā ilgstoši, jo nu saskumstu es, protams, par visu ko, bet tas ātri aizmirstas, un vēlāk kļūst par "šis gan bija interesants gadījums" epizodi), bet tas ir kaut kā tā mazliet bēdīgi. Bet laikam jau nav ok kaut kā tā domāt, es noteikti varu paveikt daudz svarīgākas lietas, nekā rakstīt vispār, bet tāpat - es kādreiz arī drīsktu "nesaņemties un būt bēdīga".