pelnufeja
28 November 2013 @ 01:34 pm
 
Tā arī nesapratu, no kurienes šī skaņa nāk - kaut kas mājā, ārpus tās vai manā galvā, bet pirms aizmigšanas man likās, ka dzirdu ap sevi skalojamies jūru. Ūdens atkāpšanās un tad atkal viļņu uzplūdi. Atcerējos to ainu no stundām, kur viņa guļ viesnīcas gultā, un pāri tai sāk skaloties ūdens.
 
 
pelnufeja
28 November 2013 @ 10:57 pm
 
Par mammu man ir tāda sajūta, ka principā viņai nav īpašas intereses par to, kā man klājas (kā vienmēr ir bijis), bet, ka viņai tagad šķiet, ka mana veselība ir ķēdīte, kas ļaus mani kontrolēt un noturēt zem tupeles – nekā nebija – es ļoti labi apzinos, ka, ļoti ispējams, es mēģināju sākt dzīvot pati daudz par ātru, mani patiesie motīvi bija dusmas un izmisums, nevis patiesa gatavība pārraut nabassaiti, dzīvot prom no viņiem, tagad ir citādi, katra lieta, ko es izdaru un ar ko tieku galā, man apliecina, cik daudz spēka man ir, ka es varu un gribu uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tas laiks, kad es biju aiz aukliņām raustāma lelle, kas krita panikā, tiklīdz uz mani nosodoši paskatījās, ir pagājis. Man no viņiem vairs nav bail. Un es sev apsolu, ka nākošā reize, kad es no turienes aiziešu, būs pēdējā. Man vienreiz pietiek. Lai viņi atrod kādu citu rotaļlietu, uz kā praktizēt savas neizdevušās dzīves. Tas par tām pašām sāpēm un pārmaiņām – es jūtos sabakstīta un saknaibīta gana, gribu, lai mana āda kaut kad sadzīst, un uz tās, es ticu, kaut kad izaugs cita.