Sak vēl, ka sabiedriskajā transportā ir garlaicīgi: ārā bija tumšs, un man visu laiku bija austiņas, tāpēc nesapratu, kas tieši ir noticis: uz šosejas kāda avārija vai citas problēmas, kāpēc mums jābrauc nost no ceļa, ka kaut kas nav kā parasti, pamanīju, kad mēs jau braucām pa kaut kādu meža ceļu, un zari skrāpējās gar autobusa logu. Tad iepauzēju mūziku cerībā, ka no apkārtējo sarunām varbūt būs iespējams noskaidrot, kas par lietu, bet neviens īpaši nerunāja, tikai kaut kāds džes, kas sēdēja tālāk aiz manis paziņoja: "pizģec, mēs esam mežā!"

Pilnīgi iespējams, ka es vienkārši netieku galā ar kaut kādu stulbu pārjūtīgumu, lai gan vispār šādas situācijas ir dīvainas, jo man neliekas, ka man trūktu humora izjūtas, un es pati mēdzu visādi jokoties, bet man Ilgas komentāri liekas naidīgi un nomācoši. Vispirms viņa uzraksta stāstiņu, kurā no visiem darbnīcas dalībniekiem tieši es esmu sliktais varonis (labi, es esmu par to, ka autors tekstā var darīt jebko un ar jebkuru, vienkārši pēc sajūtas jau tas nav šausmīgi patīkami, turklāt tas teksts, manuprāt, kopumā ir diezgan muļķīgs un paviršs, tipa, ja par mani raksta, es vismaz gribu, lai tas ir labs stāsts. :D), bet labi - tas viss vēl būtu ok, bet, kad viņa sāk izteikt visādas nejaukas piezīmezs, galīgi nav forši. Jocīgi, es diegan labi (vismaz man pasāi tā šķiet) tieku galā ar kritku par saviem tekstiem, bet galīgi netieku galā ar visādām neizprotamām replikām, kas ir par mani pašu, un man galīgi nepatīk, ka viņa saka: “stāsts tevi ietekmē, un tu pamazām kļūsti tāda, kā tā varone”, es neesmu tāda kā tā varone, un tāda arī nekļūstu. Es saprotu, ka tas viss, visticamāk, ir joks, bet man tas neliekas smieklīgi.

If you see something, say nothing and drink to forget!

(Night Vale)