Nejauši paskatījos spogulī - man ir gaiši rozā plāna papīra krāsas lūpas, un es esmu galīgi bāla, nez, man būtu jāuztraucas? Atkal mans ķermenis izspēlē kaut kādus trikus. Vai varbūt man vienkārši vajadzētu paēst (kaut kā tas bieži aizmirstas).

Cik labi, ka man ir tik laba atmiņa vismaz uz visādām lasītām lietām, kas likušās kaut kādā ziņā foršas vai īpašas, labi, man ir grūti atrast dzērveņu burku, jo es sarunas gaitā esmu palaidusi garām tās koordinātas, bet man nav milzīgu grūtību citēt visādas lietas no agrāk lasītā, jo parasti es diezgan skaidri (precīzi) atceros gan pašu citējamo frāzi, gan kur to meklēt, tā kā atliek tikai atrast un pārbaudīt vai noskaidrot, piemēram, lapu precīzai atsaucei, ja man būtu bez idejām par to, ko es tur meklēju, jāšķirsta grāmatas, tas nebūtu patīkami. Tāpat man arī nav jājūtas briesmīgi vainīgai, ja palūdzu kādam citam kaut ko pārbaudīt, jo 95 % gadījumos tas ir tieši tur/tā, kā es esmu paredzējusi, tātad tas nepaņem daudz laika.

Ā, un ap pieciem no rīta es pamodos ar kārtējo "ģeniālo ideju", pēc tam es vienkārši gulēju, skatījos biezā tumši zilumā aiz loga, man sāpēja veders, un es domāju par to, ka reizēm man ir visai grūti ar sevi sadzīvot, un mazliet man bija sevis žēl un mazliet es sevi apbrīnoju.