Es vienmēr ar aizvērtām acīm esmu redzējusi plūstošas un mainīgas krāsas (tas nav tas pats, kas redzēt vārdus krāsās vai iztēloties, tā tiešām ir bilde acu priekšā), nemāku paskaidrot atšķirību, jo vārdi krāsās vai lietu iztēlošanās jau arī it kā ir bilde acu priekšā. Bet pēdējā laikā es īpaši ar aci, kurai veiktas medicīniskās manipulācijas, aizvērtā stāvoklī esmu sākusi redzēt visādas ainas, sākumā tie bija krāsaini klucīši, kas pārvietojas, un man tiem ar skatienu it kā bija jāseko, nu, līdzīgi, kā pie acu ārsta, kad jāseko gaismas kustībai, tas jau vien bija kļuvis apnicīgi, jo es gribu gulēt (tas parasti notika pirms aizmigšanas) un kaut ko iztēloties, nevis te spēlēt imagināras datorspēles, ja, un tad es sāku redzēt sejas - tās pat it kā nav baisas sejas, bet tās parādās pēkšņi un ļoti lielā pietuvinājumā, it kā nezinu - tuvu pievilkts attēls, tikai visa seja, nevis atsevišķas tās detaļas, kā būtu ar bildi, arī seju uzrašanās parasti notiek pirms aizmigšanas, un tā mani mēdz ļoti sabiedēt. Vēl nesen, kad ar L skatījāmies video par kādu mākslinieku, man leikas, ka tas bija Ilmārs Blumbergs, bet varbūt kļūdos, es šito ainu dēļ, varēju paredzēt, ko viņš teiks, pirms bija pateicis. Un jā, arī spēja iztēloties lietas, teiksim, sarunas ar citiem cilvēkiem, ir advancējusies, un es varu diezgan labi salikt kopā vizuālo, balsi utt., un tas liekas baisi reālistiski (lai gan, varbūt vienkārši ilgstošas trenešanās rezultāts :D). Nez, ar mani notiek kaut kas briesmīgs? Var jau būt, ka tā ir normāla pārējo maņu saasināšanās, bet, nez, dažas no tām lietām ir ļoti savādi piedzīvot.

Varbūt seju mistērija ar šo arī ir atrisināta. Man gan vienmēr par šādām lietām kaut kur fonā paliek māņticīgas bailes, kaut kāds "ja nu tas tomēr ir kaut kas iracionāls" fons:
http://www.ted.com/talks/oliver_sacks_what_hallucination_reveals_about_our_minds.html