Vienmēr, kad lasot, par kaut ko iesmejos, suns tūlīt izskrien uz balkona, lai noskaidrotu, kas noticis, līdzīgi kā tād, kad šķaudu vai klepoju, un tad man mēdz uznākt nekontrolējamas smieklu lēkmes par sīkām, bieži ne kā jokiem domātām frāzēm, jo man ir kāda smiešanās problēma, liekas smieklīgas lietas, kas nevienam citam tādas neliekas, un grūti nomierināties. Pārlasu tās vietas un raustos krmapjos, kamēr suns uztraukti skraida man apkārt, luncina asti un rūc.

Es vienkārši nesaprotu, kā tas strādā. Es domāju iemīlēšanās. Kas notiek smadzenēs, kāpēc tu pēkšņi izjūti tādu vilkmi pēc kāda principā pilnīgi sveša cilvēka? Varbūt Koplendam ir taisnība, kad viņš raksta, ka katram no mums ir kāds svešinieks, kuram piemīt vara pār mums. Ir taču tik daudz brīnišķīģu un patīkamu cilvēku, kuros varētu iemīlēties (nu, labi, es nemaz pati tam neticu, ka tik daudz viņu ir), bet es to tāpat nesaprotu, kāpēc man tik ļoti sāp? Kāpēc ir tik mokoši lasīt šī kāda rakstītās lietas? Un kad tas beigsies?