Es nevaru aizmigt.

Suns naktī apvēmis paklāju. Tagad nesaprotu, būtu bijis labāk, ja 16 gadu vecumā, kad es to paklāju izvēlējos, mamma būtu mani pārliecinājusi, ka balts un pūkains paklājs ir totāli nepraktisks vai tomēr nē. Laikam jau ir labi, kā ir, jo man tas paklājs ir licies (nē, nu liekas jau joprojām) ļoti skaists un mīlīgs), turklāt šobrīd man pašai ir nākusi iekšēja apgaismība, ka, ne tikai balts un pūkains, bet vispār jebkāds paklājs, ir totāli nepraktisks un nevajadzīgs, un es arī par lietām vairs īpaši nespēju bēdāties, ja ar tām kaut kas atgadās, ne par paklājiem, ne par to, ka kāds nevietā iestādījis begoniju, no kuras taču būtu vienkārši atbrīvoties, ja to tiešām gribētos. Un uz šī paklāja taču ir tik ērti sēdēt un gulēt, kas man ir svarīgi, jo man patīk sēdēt un gulēt uz grīdas. Vēl es redzēju sapnī savu videenes fizikas skolotāju, kura atkal man pārmeta, ka es stundās neko nedaru.