Uzrakstīju mammai skaipā, ka negribu dzirdēt ne no viena nekādu "es jau zināju, ka tev nekas nesanāks", jo es tāpat esmu ļoti bēdīga, un ka es ar suni sēdēšu savā citātiem aprakstīto un bilžu aplīmēto sienu istabā un neiešu ārā, un lasīšu visas grāmatas, ko man pa šo laiku ir gribējies izlasīt, un tad viņa pajautāja "kurš tad tev saka, ka tev nekas nesanāk?" Varbūt man vienmēr būtu vajadzējis rādīt, kā es patiesībā jūtos, jo tad toč neviens nesaka, tikai mierina. Bet bez distances es to nekad nebūtu varējusi. Bet jā -
šis būs ļoti grūti, un es nezinu, kas man no šī ir jāiemācās un vai man vispār pietiks spēka, un es tur būšu pavisam, pavisam viena, nekādu draugu, neviena, ar ko parunāties, bet es mēģināšu, nav jau citu variantu.