Es nevaru iedomāties, ka man rīt ir jāiet uz darbu. Ši vairs nav tā dzīve, kuru es esmu dzīvojusi pēdējo gadu vai mazliet mazāk, es vairs kaut kādā ziņā neesmu tas cilvēks. Šī atkal ir bezdibeņa malas sajūta. Un pats dīvainākais, kad mēs pirms pāris dienām ar visām tām kartona kastēm gājām no Depo pāri gaisa tiltam, lai šķērsotu šoseju, tieši tobrīd man bija tik skaidra un satricinoša sajūta - šī ir dzīve, varbūt pavisam aizmetusies un brūkoša, bet šī ir dzīve. Vējā plīvojoši mati un nerimtīga automašīnu straume tur lejā, un nekādas skaidrības par to, kas ar tevi būs pēc nedēļas vai divām. Tā es protu dzīvot vai vismaz justies, ka es dzīvoju. Nesen gan kāds cilvēks man teica, ka uz mani paskatoties, man esot gribējies piedāvāt somā esošo pudeli, nez, vai tas liecina kaut ko daudzsološu.