Iztrūkušas pogas, cauras zeķes, un putekļi istabā nesūkti krietni par ilgu. Es neatceros, kad man kopš skolas laikiem būtu bijusi tā sajūta, ka visa tava diena ir pilnīgs farss un izgāšanās, jēga parādās tikai tajā brīdi, kad tu aizver aiz sevis durvis un atver grāmatu. Gaisma un klusums. Tikai tad manī kaut kas notiek, absurdā sajūta, ka tikai tad sākas dzīve. Gļēvulīga bēgšana. Iespējams. Bet pat ja tā, varu sev par attaisnojumu teikt, ka tā gļēvulīgā bēgšana vismaz ir saistoša, viss pārējais nespēj noturēt manu uzmanību pietiekami ilgi. Es tikai sadusmojos vai noskumstu, un tad man vienkārši ir vienalga, es mehāniski daru lietas, jo man taču it kā nav izvēles tās vairs nedarīt. Tieši šodien par to prombūtnes sajūtu ļoti sāku domāt, kad klausījos kādu interviju, kā parasti pēc kādām piecām minūtēm, sāku domāt kaut ko citu, un, kad atkal atmodos, sapratu, ka man ir žēl, ka neesmu dzirdējusi iepriekšrunāto, jo pašlaik runātais ir neskaidrs trūkstošā konteksta dēļ, bet šķiet nozīmīgs, tā ir ļoti reti, es bieži sarunās ar cilvēkiem tāpat aizplūstu, bet parasti man nav īpaši žēl, nu, es nejūtos neko zaudējusi, protams, gadās izņēmumi, tomēr lielākoties man ir vienalga (nav vienalga tikai, ja esmu pieķerta), bet tas bieži negadās, parasti es puslīdz spēju pieslēgties sarunai, ja to vispār gribas vai vajag darīt, arī no vidus (man ir bēdīgi, ka vissakarīgāk es laikam spēju piedalīties tieši tajās sarunās, kas mani garlaiko visvairāk), es varu pat uzdot jautājumus par kaut ko, bet patiesībā domāt par kaut ko citu, skolā spēja izlikties ieinteresētai, man šķiet, bija ļoti glābjoša. Tomēr laikam jau nekas labs tas nav, kaut kā negodīgi pret citiem, lai gan no otras puses lielākoties cilvēkiem taču patiesībā ir vienalga, ko citi domā vai nedomā, ja tas negrauj vispārējo noskaņu. Te laikam arī būs tas "svari ir izlikšanās meistari".