Šodien staigāju pa veikalu un domāju, ko mājās vajadzētu, nejauši ieraudzīju eļļu un atcerējos, ka tā mums jau sen beigusies, bet es nekad, kad esmu veikalā, neatceros nopirkt, brītiņu padomāju un nospriedu, ka man žēl naudas, galu galā es tāpat mājās tikpat kā negatavoju, protams, saldumiem un visādiem sūdiem man nav žēl nekad.

Vasarā reizēm ir tāds mirklis, kad pirms negaisa cauraustas lietusgāzes, pilsēta satumst un vietām sāk skanēt automašīnu signalizācijas. Trauksme un cerība uz atbrīvošanu. Vakar parkā man šķita, ka tagad ir tas mirklis, tomēr lietus nesākās. Vēlāk, kad viss apmācās vēlreiz, es klīdu pa dzīvokli, cauri logiem iekšā plūda pirmslietus tumsa, bet arī tad lietus nesākās. Es tik ļoti to gaidīju. Šodien es, griežot Jasmīnu rotaļu laukuma karuselī, pēkšņi atkal apjautu dzīves kluso skaistumu. Rokas ir smilšainas un netīras, bet tu joprojām gaidi lietu, tumšu un spēcinošu. Un tu zini, ka tas atnāks. Un vēl mani piemeklēja jautājums, kas krietnu laiku bija licis mierā: ko lai iesāk ar savu dzīvi? Ko es gribu ar to iesākt? Ko es varu iesākt? Pēdējās dienās apjaušu, ka es esmu dzīvojusi kā strauss, kurš bailēs iebāž galvu smiltīs. Dzīvoju tikai šim mirklim un esmu pateicīga par to, kas man ir. Pārējais uz mani neattiecas. Bet varbūt tas nav pareizi. Es taču esmu atbildīga par sevi arī nākotnē, esmu atbildīga par aiz loga satumsušo ainavu, par kluso skaistumu, par to, cik ilgi man tas piederēs.