Viss tagad smaržo pēc kumelītēm un kanēļa: rokas, plakstiņi un domas. Esmu nopirkusi dažādas kumelīšu tējas, viena no tām garšo pēc bērnības, no citas man metas nelabi, un es krūzi tukšoju vairākas stundas. Vakar braucu trolejbusā un klusiņām dungoju Выхода Нет, un tik viegla piepeši ir šī bezizejas sajūta, viegla kā gaisma, kas mani apņem no rīta, braucot mājās, pēc tam, kad liftā esmu izcīnījusi uzvaru pār smieklu lēkmi, ko izraisījuši vārdi "samiegojušies zombiji izsauc taksi". Gaiss smags no atmiņām, tas ir vienīgais, kas mazliet traucē.

"Un kaut gan līdzīgs nāvei
Laiks šeit pieder man"