Par martu ir lielāks apkures rēķins, nekā par pārējiem ziemas mēnešiem. Šovakar pēc vairāku gadu pārtraukuma noskatījos filmu, kurā ir ārkārtīgi daudz fiziskas vardarbības, man joprojām ir ļoti nepatīkami un grūti, un droši vien es vairāk vai mazāk šādus mākslas darbus izslēgšu no sava skatupunkta arī turpmāk, tomēr priecājos, ka jutos gatava saņemties, un filma bija laba. Vispār ārā ir pavasaris, mājās nākot, likās, ka gaiss smaržo pēc narcisēm, viena acs joprojām ir sarkana kā vampīram, bet citādi viss laikam ir vairāk vai mazāk ok.

Viņa vispār neklausās, ko es saku, šis ir apliecinājums:
es - negribi piedalīties talkā?
Tīna - davai.
es - bet man riebjas kaut ko vākt, es neko neprotu, un negribu agri celties, esmu slikts, slinks cilvēks, un vispār nafig?
Tīna - tiešā tā, nafig?

Es mācos ļaut lietām iet. Sakrāmēju divus maisus ar drēbēm otrai elpai. No daudzām šķirties ir briesmīgi grūti, bet es negribu krāt ap sevi nevajadzīgas lietas. Dažus apģērbu gabalus pēc ilgas un ne vieglas domāšanas lieku maisā apzināti, kaut arī varētu taču padarīt par mājas drēbēm, ja citādi vairs nevalkājas, vajag tikt vaļā, laist vaļā. Un galu galā tur tiešām ir arī ļoti smukas, sakarīgas un ļoti maz valkātas lietas, lai taču tās velk citi, man svārku, ar kuriem dzīvoties pa mājām netrūkst, gan jau arī bez pelēkās kleitas iztikšu.
Paskatos uz apģērbu statīvu, tik tukšs (nu, salīdzinoši). Šī pārcelšanās būs citāda, iepriekšējā bija divi koferi pilni ar lupatām. Bet nu jā – tagad ir pietiekami daudz citu lietu, kuru toreiz nebija.

"I'm always in this twilight
In the shadow of your heart"