Īsti nesaprotu, kā tas darbojas, jo neuzskatu Grenholda metodi par mākslinieciski baigi labi nostrādātu izrādi, bet, kad mana jaukā kompanjone pēc izrādes man jautāja, kā es jūtos, atbildēju, ka nezinu, patiesībā man bija bail, bail no tā, kam es gandrīz noticēju, no būšanas tam tik tuvu. Pēc tam es stāvēju savas mājas kāpņu laukumiņā un raudāju, un vienu brīdi man vienkārši gribējās pagriezties un iet prom, un nekad vairs nenākt atpakaļ uz savu dzīvi, lai arī ko tas nozīmētu. Tā drausmīgā sajūta, ka varbūt viss ir tikai spēle, kurā tev var likt noticēt jebkam, bet nav nekā pa īstam. Un līdzās apziņa, ka, tā aizejot, ļaujot drausmīgajam tukšumam uzvarēt, es iespļautu sejā visam tam, kas manā dzīvē ir bijis labs, un es zinu, īsts. Un ir joprojām. Vājuma mirklis.

Visi tie pārvākšanās plāni un citi sūdi man atkal mazliet liek sajusties tā, ka mana dzīve tūlīt sabruks. Atskatoties atpakaļ, tie parasti ir visvērtīgākie brīži, nu, vērtīgi tādā ziņā, ka mēdz būt ārkārtīgi nozīmīgi pavērsieni, bet tas nemaina faktu, ka man liekas, ka viss tūlīt sabruks.

Es sāku nojūgties, man gribētos piezvanīt Dievam un pajautāt, ko šis vis nozīmē, nu, visas šī pasaule un leļļu cilvēki tajā.