pelnufeja
29 March 2013 @ 07:18 pm
 
- Vai jūs, kaptein, domājat, ka spēsiet palīdzēt? - Marta jautāja.
- Agrāk, pirms biju nonācis šeit, - jā, tā es domāju. Tagad es zinu, ka pēc manis nav nekādas vajadzības, un es nezinu, ko lai dara. Pie velna, es visiem jūtu līdzi un saprotu, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir - jūs abi, visi pilsētnieki, majors, ierindnieki. Iespējams, ja es būtu dabūjis lodi ribās vai par mata tiesu izsprucis no liesmu metēja, es tagad būtu vīrišķīgāks.
- Un pilns naida kā visi pārējie, - teica Marta.
- Jā - un tādēļ tikpat pašpārliecināts kā viņi.
- Neesmu pārliecināts - drīzāk tikpat bezjūtīgs, - es bildu.
- Bezjūtīgs, - viņš atkārtoja. - Visiem ir savs iemesls būt bezjūtīgiem.
- Tā ir pēdējā aizsardzības līnija, - Marta sacīja. - Bezjūtība vai pašnāvība.
- Marta!
- Tu pats zini, ka tā ir,- viņa kategoriski atsaucās. - Ja uz Eiropas ielu stūriem būtu gāzes kameras, rindas pie tām būtu garākas nekā pie maiznīcām. Kad beigsies viss šis naids? Nekad.

(Kurts Vonnegūts "Komandanta galds")
Tags:
 
 
pelnufeja
29 March 2013 @ 08:12 pm
 
Bez konfektēm ir grūti sākt rakstīt. Reizēm man liekas, ka tiešām atkarīga es esmu tikai no tējas un saldumiem.