- Vai jūs, kaptein, domājat, ka spēsiet palīdzēt? - Marta jautāja.
- Agrāk, pirms biju nonācis šeit, - jā, tā es domāju. Tagad es zinu, ka pēc manis nav nekādas vajadzības, un es nezinu, ko lai dara. Pie velna, es visiem jūtu līdzi un saprotu, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir - jūs abi, visi pilsētnieki, majors, ierindnieki. Iespējams, ja es būtu dabūjis lodi ribās vai par mata tiesu izsprucis no liesmu metēja, es tagad būtu vīrišķīgāks.
- Un pilns naida kā visi pārējie, - teica Marta.
- Jā - un tādēļ tikpat pašpārliecināts kā viņi.
- Neesmu pārliecināts - drīzāk tikpat bezjūtīgs, - es bildu.
- Bezjūtīgs, - viņš atkārtoja. - Visiem ir savs iemesls būt bezjūtīgiem.
- Tā ir pēdējā aizsardzības līnija, - Marta sacīja. - Bezjūtība vai pašnāvība.
- Marta!
- Tu pats zini, ka tā ir,- viņa kategoriski atsaucās. - Ja uz Eiropas ielu stūriem būtu gāzes kameras, rindas pie tām būtu garākas nekā pie maiznīcām. Kad beigsies viss šis naids? Nekad.

(Kurts Vonnegūts "Komandanta galds")

Bez konfektēm ir grūti sākt rakstīt. Reizēm man liekas, ka tiešām atkarīga es esmu tikai no tējas un saldumiem.