Dzīves lielā mīkla – cept pankūkas vai palikt pie mandarīna?

iio ieraksts par šķiršanos pirms kāzām man lika atcerēties, ka, skatoties filmas, kurās kādam no varoņiem (parasti jau tās gan ir sievietes) pirms pašām kāzām rodas šaubas, vai tiešām grasās precēties ar īsto cilvēku, es mēdzu iedomāties sevi tādā situācijā, un lielākoties man ir sajūta, ka man nepietiktu drosmes notīties no kāzu ceremonijas, plīvuram plīvojot, un pazust tālēs zilajās. Man liekas, ka būtu kā vienmēr, kad es mēģinu pieņemt kādus izšķirošus lēmumus, nu, tur pieiet pie kāda kaut ko pajautāt vai mēģināt skrienot noķert vajadzīgo transportu, man trūkst saņemšanās izlemt pietiekami ātri, un tad brīdis, kurā vēl varētu pagūt, jau ir nokavēts. Man liekas, ka man būtu pārāk neērti un bailīgi visiem tiem cilvēkiem paziņot, ka nekādu kāzu nebūs. Un tik ļoti negribētos sāpināt un apbēdināt to otru. Un tas man liekas tik šausmīgi, jo droši vien tā jau arī patiešām mēdz būt, ka cilvēki izdara vai neizdara kaut kādas ļoti nozīmīgas lietas, jo ir taču citi, no kuriem ir bail vai arī kurus vienkārši negribas apbēdināt. Un tad es no vienas puses dusmojos uz tām meitenēm filmās par to, ka viņas nav gana drosmīgas, no otras puses, labi apzinos, ka es, visticamāk, arī nebūtu. Es vismaz varu sevi tik daudz mierināt, ka man kāzas diez ko nedraud, bet tas jau kaut kā tā kā par lapsu un vīnogām, man tomēr gribētos sajūtu, ka vajadzības gadījumā es spētu pateikt, ka esmu pārdomājusi.