02 August 2018 @ 01:00 am
 
Es mēģinu nebūt pārāk nīgra pret karstumu, kaut gan man tas riebjas un ir grūti panesams. Bet es nepanesu arī aukstumu. Tāpēc mēģinu paturēt prātā, ka es salstu lielāko daļu gada, neatkarīgi no tā, cik silti mēģinātu saģērbties. Ir labi nesalt. Un ir labi varēt iziet no mājām, ātri uzvelkot kleitu. Jau oktobrī es salstu tik ļoti, ka iziešana ārā paņem laiku, jo man jāliek divas šalles un taml.

Bet nupat es jau vairs nevaru uzturēt pozitīvu attieksmi, jo karsts ir par ilgu, un visu laiku ir neizturami karsts arī mājās, jo telpas ir uzsilušas. Un es, te darot pavisam mazas lietas, jūtos kā nupat bijusi skriet. Arī, kad es esmu aizgājusi tikai līdz autobusa pieturai, man jau aumaļām līst sviedri.
Un, nezinu, kas to izraisa - ķermeņa temperatūras vai hormonu svārstības -, bet man ir karsti arī no iekšpuses. Tā bija arī pagājušajā vasarā. Tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Tu nekur nevari aizbēgt, jo karstums ir tevī iekšā. Pienāk vakars, saule logos vairs nespīd, es staigāju īsā kleitā. Bet man ir sajūta, ka es degu no iekšpuses. It kā saule būtu man vēderā vai plecos.