![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vai tiešām ir iespējama tikai eksistence paralēlās kopienās? Nē, tas nav neizbēgami, taču pārmaiņām vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi.
1. Dialoga kultūra — demokrātiskā sabiedrībā nav nekas bilstams pret to, ka cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi. Problēma, kas atklājas konservatīvās Latvijas kristiešu daļas publicētajos tekstos pret seksuālo minoritāšu tiesībām, nav saistīta ar pašu kritikas esamību, bet gan ar demagoģisko stilu, kas šiem tekstiem raksturīgs. Līdz ar to tiek izslēgta dialoga iespēja, jo uz šiem tekstiem nav iespējams atbildēt intelektuāli, bet tikai līdzvērtīgi populistiskā stilā. Piemēram, Latvijas kristīgajā vidē nav retums apgalvojumi, kas homoseksuālismu liek pārī ar islāmu, uzskatot par vienu “no nopietnākiem antikristīgiem spēkiem pasaulē.” Šādi demagoģiski izteikumi, kuros islamofobija iet roku rokā ar homofobiju, tiražē stereotipus un
savstarpējas cieņas vietā, izmantojot militāras metaforas, liek pretnostatījumus un apdraudējuma sajūtu.
1. Dialoga kultūra — demokrātiskā sabiedrībā nav nekas bilstams pret to, ka cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi. Problēma, kas atklājas konservatīvās Latvijas kristiešu daļas publicētajos tekstos pret seksuālo minoritāšu tiesībām, nav saistīta ar pašu kritikas esamību, bet gan ar demagoģisko stilu, kas šiem tekstiem raksturīgs. Līdz ar to tiek izslēgta dialoga iespēja, jo uz šiem tekstiem nav iespējams atbildēt intelektuāli, bet tikai līdzvērtīgi populistiskā stilā. Piemēram, Latvijas kristīgajā vidē nav retums apgalvojumi, kas homoseksuālismu liek pārī ar islāmu, uzskatot par vienu “no nopietnākiem antikristīgiem spēkiem pasaulē.” Šādi demagoģiski izteikumi, kuros islamofobija iet roku rokā ar homofobiju, tiražē stereotipus un
savstarpējas cieņas vietā, izmantojot militāras metaforas, liek pretnostatījumus un apdraudējuma sajūtu.
(..)
2. Pluralitāte ne tikai kā pragmatisks kritērijs sadarbībai, bet arī svarīgs teoloģisks koncepts.
Reliģiskā dažādība nepastāv tikai vēsturnieku un reliģijas sociologu galvās, ar to saskaras jebkuru reliģiju praktizējošs cilvēks. To atšķirību sarakstā, kuras gadsimtu gaitā ir radījušas šķelšanās reliģiskajās grupās, ir arī morāles jautājumi. Pluralitātei nav tikai negatīvā dimensija, bet to iespējams uztvert arī kā pozitīvu vērtību.
Šajā ziņā interesants ir amerikāņu teologa, presbiteriāņu mācītāja Maikla Džinkinsa (Jinkins) rakstītais — viņš reliģisko daudzveidību ir analizējis, izmantojot Rīgā dzimušā filozofa Jesajas Berlina uzskatus. M. Džinkins uzskata, ka, “raugoties no kristīgās teoloģijas skatupunkta, dažādība ir ne tik daudz sociāls vai vēsturisks fenomens, kā fundamentāla teoloģiska realitāte ar būtiskām socioloģiska un vēsturiska rakstura sekām”.
Reliģiskā dažādība nepastāv tikai vēsturnieku un reliģijas sociologu galvās, ar to saskaras jebkuru reliģiju praktizējošs cilvēks. To atšķirību sarakstā, kuras gadsimtu gaitā ir radījušas šķelšanās reliģiskajās grupās, ir arī morāles jautājumi. Pluralitātei nav tikai negatīvā dimensija, bet to iespējams uztvert arī kā pozitīvu vērtību.
Šajā ziņā interesants ir amerikāņu teologa, presbiteriāņu mācītāja Maikla Džinkinsa (Jinkins) rakstītais — viņš reliģisko daudzveidību ir analizējis, izmantojot Rīgā dzimušā filozofa Jesajas Berlina uzskatus. M. Džinkins uzskata, ka, “raugoties no kristīgās teoloģijas skatupunkta, dažādība ir ne tik daudz sociāls vai vēsturisks fenomens, kā fundamentāla teoloģiska realitāte ar būtiskām socioloģiska un vēsturiska rakstura sekām”.
Tas ietekmē arī to, kā viņš uztver Citādo — “kā kristietis es nevis vienkārši esmu iecietīgs pret citu uzskatiem, bet es cenšos respektēt citādo viņa vai viņas atšķirīgumā kā
tādu, kura kultūratšķirības reprezentē eksistences veidu, kas atšķiras no manējā, bet kuram ir nepieciešams izrādīt cieņu, ja es vēlot respektēt pats sevi kā radītu Dieva līdzībā. (..) Starp mums esošo atšķirību izzušana nozīmē citādā zaudējumu. Tas savukārt reprezentē manas patības kā citādā zaudējumu, varbūt neatgriezeniski, pat uz visiem laikiem.”
Būtu virspusēji steigties apzīmēt šādus uzskatus kā relatīvisma izpausmi, jo J. Berlins pluralitāti nodala no relatīvisma — “es neesmu relatīvists (..) Bet es ticu, ka eksistē daudzas vērtības, kuras cilvēki izvēlas, un ka šīs vērtības atšķiras." Tas arī nenozīmē pārspīlētu un kariķētu politkorektumu, kas notušē viedokļu atšķirības. J. Berlins uzskata, ka “mēs esam brīvi kritizēt un nosodīt citu kultūru vērtības”.
Uz kādiem kritērijiem balstoties tas var notikt? Filozofs bija pārliecināts, ka dialoga ceļā sabiedrība var vienoties par pamatvērtībām, lai gan to saraksts nav noslēgts. Šo viņa atziņu var pārnest arī uz reliģijas sfēru. Bībelē svešinieks bieži vien tiek parādīts kā tuvākais, kā cilvēks mums līdzās, un tas attiecas arī uz kristīgo kopību, kas nav monolīts vienādi domājošu cilvēku kopums. Šādai pieejai ir tālejošas konsekvences, jo tā apvērš “oficiālās” ekumeniskās kustības pieņēmumu par to, ka svētā vakarēdiena kopība ir iespējama tikai pēc vienošanās doktrināros jautājumos.
Kā raksta anglikāņu teologs Tomass Breidentāls (Breidenthal), “dialogam jāsākas, nevis jābeidzas ar dievgalda sadraudzību”. (..)
tādu, kura kultūratšķirības reprezentē eksistences veidu, kas atšķiras no manējā, bet kuram ir nepieciešams izrādīt cieņu, ja es vēlot respektēt pats sevi kā radītu Dieva līdzībā. (..) Starp mums esošo atšķirību izzušana nozīmē citādā zaudējumu. Tas savukārt reprezentē manas patības kā citādā zaudējumu, varbūt neatgriezeniski, pat uz visiem laikiem.”
Būtu virspusēji steigties apzīmēt šādus uzskatus kā relatīvisma izpausmi, jo J. Berlins pluralitāti nodala no relatīvisma — “es neesmu relatīvists (..) Bet es ticu, ka eksistē daudzas vērtības, kuras cilvēki izvēlas, un ka šīs vērtības atšķiras." Tas arī nenozīmē pārspīlētu un kariķētu politkorektumu, kas notušē viedokļu atšķirības. J. Berlins uzskata, ka “mēs esam brīvi kritizēt un nosodīt citu kultūru vērtības”.
Uz kādiem kritērijiem balstoties tas var notikt? Filozofs bija pārliecināts, ka dialoga ceļā sabiedrība var vienoties par pamatvērtībām, lai gan to saraksts nav noslēgts. Šo viņa atziņu var pārnest arī uz reliģijas sfēru. Bībelē svešinieks bieži vien tiek parādīts kā tuvākais, kā cilvēks mums līdzās, un tas attiecas arī uz kristīgo kopību, kas nav monolīts vienādi domājošu cilvēku kopums. Šādai pieejai ir tālejošas konsekvences, jo tā apvērš “oficiālās” ekumeniskās kustības pieņēmumu par to, ka svētā vakarēdiena kopība ir iespējama tikai pēc vienošanās doktrināros jautājumos.
Kā raksta anglikāņu teologs Tomass Breidentāls (Breidenthal), “dialogam jāsākas, nevis jābeidzas ar dievgalda sadraudzību”. (..)
(Valdis Tēraudkalns ""Aizliegtās" seksualitātes diskurss Latvijas kristietībā", 2008.; "Ceļš")