Ja salīdzina ar agrākajiem laikiem, piemēram, ar to, kā es dzīvoju pirms gadiem pieciem, tad, protams, var droši teikt, ka tagad es esmu highly functional human being. Toreiz man likās, ka viss vienmēr būs tāpat, ka man vienmēr būs no visa bail, ka man nebūs spēka, ka es neko nepratīšu, es nezināju, ko iesākt ar savu dzīvi, tāpēc es no tās slēpos aiz aizvilktiem aizkariem. Dzīve bija liels un biedējošs monstrs, kas mēģināja ielauzties tur, kur es slēpos.
Man tolaik nebūtu ienācis prātā, ka es varētu no visām tām bailēm un nevarēšanas kaut kā izkūņoties.

Un es visu laiku pati sev turpinu atklāt, how capable of things I actually am, un tas ir tik neticami un lieliski. Un tāpat atklāju arvien jaunus un jaunus veidus, kā menedžēt tās lietas, kuras es nevaru.

Vienīgi tās milzīgās skumjas un vientulības sajūta. To nav kļuvis ne par kripatiņu mazāk. Un reizēm doma, ka ar tām būs jāturpina dzīvot vēl tik ilgi, man liekas neizstāstāmi biedējoša un briesmīga. Es jūtos tāpat kā jutos bērnībā un pusaudzībā. Viena pati milzīgā izplatījumā.

Pirms pāris dienām sēdēju uz grīdas bibliotēkā, ārā jau bija kļuvis tumšs, tāpēc būšana lielā, siltā un gaišā telpā šķita īpaši mājīga, dzēru tēju no termosa un lasīju "Life of Pi", un tur bija atsauce uz mītu par Krišnu, kurš, esot govju ganam, naktīs mežā dejojis ar piena slaucējām, bet izgaisis, tiklīdz kāda no viņām sākusi uzskatīt viņu par partneri sev vienai. We should not cling. Un tas man likās ļoti zīmīgs brīdis. Perefektais mirklis ar noapaļotām līnijām.
Man varētu būt laba un skaista dzīve, tā noteikti varētu būt, tikai, tiklīdz man liekas, ka es varētu iegūt kādu drošības āķīti, kaut ko, kam varētu kaut mazliet pieķerties, tas tūliņ izgaist.