Njā, es sava ķermeņa iespējas izjūtu visai limitēti vislaik - tāpēc šajā ziņā domāju, ka man ir iespēja tikai progresēt. Tas vairāk par kaut kādu eksistenciālu - es virzos pretī iznīcībai, bet vispār man ļoti reti ir šī sajūta, lielākoties es vispār neticu, ka nākamos 20 gads nodzīvošu, un šī doma man šķiet drīzāk mierinoša nekā biedējoša. Vai arī - es jūtos absolūti connected ar sevi un visu, un laimīga. Ļoti bipolāri.