Runājot par Orange Is the New Black - protams, seriāls ir pilns ar patētiskām nejēdzībām, turklāt tas kultivē stereotipus gan par homoseksualitāti, gan sievietēm, gan sievietēm cietumā, tomēr viena nianse tur izspēlēta ļoti efektīgi, proti, atklāsme, ka, pat tad, ja tu jūties un varbūt pat tiešām esi pilnīgs autsaideris kādā atsevišķā sistēmā, kur tev piespiedu kārtā jāiekļaujas, vai dzīvē kopumā, tu nevarēsi klusiņām sēdēt stūrītī, vērot visu no malas un tad aiziet prom neskarts, jo nav iespējams neieķēpāties dzīvē, neiesaistīties kaut kādās attiecībās (pat ja tās ir negribētas) ar citiem cilvēkiem, nav iespējams nesāpināt citus cilvēkus un netikt sāpinātam pašam.
Un, ja tev liekas, ka tu esi "labāks un tīrāks" cilvēks nekā tie pārējie, - un tu nekad neizdarītu "nepareizās" izvēles, kas, piemēram, tev liktu attapties cietumā, nav nekādu garantiju, ka šo izvēļu neizdarīšanu tiešām nosaka būšana "labam", "tīram" un "sapratīgam" cilvēkam nevis vienkārši apstākļi, kuros tu esi.

Es vispār par šo daudz esmu domājusi, proti, ka tajā brīdī, kad mēs sēžam siltā un drošā virtuvē un mums ir visāda veida atbalsts un resursi, mums ir skaidrs, kā ir labi un pareizi, but sometimes you are out there, and it's cold and dark, and fucking scary, and you don't know how or even whether at all you will survive. Un tas savukārt liek domāt, vai visādas morāles teorijas nevarētu būt kaut kas līdzīgs dīvāna antropoloģijai - tas nenozīmē, ka nav svarīgi teoretizēt par morālas dabas jautājumiem vai veidot vērtību sistēmas, vai sekot noteiktai pārliecībai un gribēt rīkoties pēc noteiktiem principiem, tas vienkārši nozīmē, ka starp drošās virtuves perspektīvu un būšanas tajā tumsā perspektīvu ir zināmas atšķirības.