Var jau būt, ka mans novērojums ir neprecīzs, bet es jau kādu laiku sliecos ddomāt, ka latviešu kultūrā eksistē kāda nedaudz problemātiska tendence, proti, runājot par valstiski un sabiedriski nozīmīgām tēmām, pārsātināt valodu ar poētiskiem salīdzinājumiem un metaforām. Īpaši, manuprāt, tas raksturīgs patriotisma un svētku svinēšanas kontekstā - mēs grimstam poēzijas purvā, priecādamies par dižajiem latvju bāleliņiem, kas cīnās pret tumsas spēkiem, nereti aizmirstot runāt par to, ko tīri praktiski mēs varam darīt, lai valsti un sabiedrību stiprinātu šeit un tagad.
Tagad lasu Inetas Lipšas disertāciju, un viņa atzīmē, ka 20-30. gados parādības, kas tikušas uzskatītas par draudiem sabiedriskajai tikumībai, presē nereti atainotas, lietojot dažādas spilgtas metaforas, piemēram, melno neļķu ordeņa bruņinieki, eņģelīšu taisīšana, baltais nāveklis, naktstauriņi utt.

Man šķiet, ka, runājot par kaut kādām lietām tikai caur metaforām un līdzībām, vēstītājs iegūst iespējas spekultēt ar auditoriju, jo netiek runāts par sociālu parādību, kas atrodas noteiktā kontekstā, kam ir cēloņi un sekas, ko var analizēt un par ko iespējams kritiski reflektēt, bet gan par kaut kādu mītisku absolūtu, kā ļaunumu vai labumu nav iespējams apšaubīt, jo mēs nemaz netiekam klāt konkrētās parādības detaļām, ir tikai kaut kāds attieksmi izsakošs simbols.

Te droši vien būtu vērts pameklēt, ko par šo saka kādi valodas filozofi, bet tas, kas man uzreiz nāk prātā no jau lasītā, ir tas, ko Arturs Franks saka par metaforu lietošanu slimības stāstos, proti, ka, lai gan metaforām var piemist dziedinoša un atveseļojoša iedarbība, jo tās ļauj slimības pieredzei piešķirt dziļāku jēgu, un līdz ar to palīdz pārvarēt tās radītās sāpes un grūtības, metaforas var būt arī bīstamas, īpaši tad, ja atsevišķu subjektīvu pieredzi mēs sākam vispārināt - t.i. slimības pieredzē ir arī netīrā, sāpīgā un strutojošā puse, ko nedrīkst poetizēt, citādi mēs riskējam noklusēt tās balsis, kam neizdodas slimību piedzīvot kā "dziedinošu ceļojumu" vai "atdzimt kā fēniksam no pelniem".

Un, es domāju, nez vai nevarētu būt tā, ka mēs kā sabiedrība daudz ko nespējam atrisināt un sakārtot, tāpēc ka nespējam runāt par to, kas notiek, nelietojot mītiskus salīdzinājumus un metaforas, vai nav tā, ka mēs runājam par realitāti, kas caur mītiem un metaforām ir tik transformēta/deformēta, ka tai ar reāliem procesiem ir ļoti maz sakara - apmēram tā, it kā mēs mēģinātu pārvarēt ekonomisko krīzi, stāstot un pārstāstot savus mīļākos pasaku krājumus?