Jā, nespēja reflektēt ir nāve.

Viens ir tas pretīgais zombijstāvoklis. Un otrs - tu sāc visu apšaubīt, cilvēki, kam ir vairāk spēka un enerģijas, var tevi pārliecināt par visādām lietām, kam tu patiesība netici - tieši tāpēc, ka nav laika/spēka iedziļināties un pārdomāt. Šis man atgādina vienu biogrāfiskās pieejas lekciju, kurā pasniedzēja stāstīja par atmiņas darbu, un, proti, - cilvēkam ir svarīgi reflektēt par to, kas ar viņu ir noticis, un formulēt sev, kas šī pieredze īsti ir, citādi citi sāks "atcerēties" un formulēt tavā vietā.

Es tiešām to neizjūtu kā vienkārši fizisku nogurumu, bet kā kaut ko tādu, kas reāli grauj un apraud visu manu personību.