Es laikam šobrīd esmu tādā dzīves etapā, kurā man nav izmisīgi svarīgi, lai cilvēki ar mani spētu identificēties, lai viņi saprastu, kāpēc tieši man ir grūti izdarīt kaut kādas lietas. Man tas ir bijis ļoti, ļoti svarīgi. Tagad ir mazāk svarīgi droši vien tāpēc, ka es esmu atmetusi ilūziju, ka cilvēki reizēm izturas nejauki tāpēc, ka viņi nesaprot, kā tieši tas ir. Es tagad nerunāju par pārpratumiem, bet principā to, vai tu esi kretīns vai nē, vienmēr nenosaka tas, vai tu saproti lietas vai nesaproti. Jautājums, protams, kas tad to nosaka. Labs jautājums. Es, protams, joprojām domāju, ka zināšanas un izglītotība daudz var dot, bet tajā pašā laikā man šķiet, ka varbūt daudz ko nosaka vienkārši apstākļu sabīdīšanās tā, ka tev ir kāda iekšējā zināšana, sajūta, kuru nevar iemācīties. Es esmu nogurusi sevi paskaidrot un mēģināt izlīst no ādas, lai atrastu labākos salīdiznājumus, metaforas un piemērus, lai tikai cilvēki saprastu. Man ir svarīgi, lai pasaule būtu gatava sadarboties pietiekami, lai es spētu normāi dzīvot. Man ir svarīgi, lai es spētu ar pasauli atrast kopīgu valodu tad, kad tas ir nepieciešams. Jo es arvien vairāk jūtu, ka tieši visos tajos centienos izskaidrot un izmisīgajā vēlmē pēc tā, lai citi saprastu, es pati kļūstu par mazāk empātisku un iedzilināties spējīgu būtni. Jo man sāp tas, ka reizēm liekas, ka neviens nesaprot. Bet varbūt tas nemaz nav tik daudz par saprašanu, varbūt tas drīzāk ir par to, ka citi neiet pa to pašu ceļu un nesapņo tos pašus sapņus.