Un vēl es laikam pēc būtības nepiekrītu diviem apgalvojumiem:
1) visa tā literatūra, kas ir skolu programmās, ir laba literatūra
2) skolā drīkst mācīt tikai tādu literatūru, ko kaut kādas autoritātes ir atzinušas par "labu"

To, kas ir laba literatūra, tomēr gana lielā mērā nosaka arī konteksts. Latviešu klasiķiem ir lieliski darbi, tādi, kas tiešām ir uzskatāmi par labu literatūru arī, neņemot vērā 700 gadu verdzību un citus latviešu kultūrai specifiskus faktorus, bet tāpat, būsim godīgi, ir pietiekami daudz tekstu, kas tajā programmā ir, ne jau tāpēc, ka tā būtu lieliska literatūra, bet gan tāpēc, ka mēs skolu programmā apskatām latviešu literatūras vēsturi un ar to saistītos procesus. Varētu teikt, ka šis tas tai programmā atrodas tāpēc, ka konkrētie darbi ceļ mūsu nacionālo pašapziņu un palīdz saprast latviešu kultūras sarežģīto tapšanas procesu. Un tas ir pilnīgi ok. Tikai jautājums, kāpēc mēs to lit. vēsturi/procesu neskatām kā dzīvu un plūstošu parādību, kāpēc tas tagad (daudzu skolotāju acīs) it kā ir pārtrūcis un beidzies. Ja jau latviešu literatūra, tad latviešu literatūra - ar visu Krivades (vai kāda cita autora) dzejoli - arī tos var skatīt plašākā sociālpolitiskā kontekstā, ja ir tāda vēlēšanās.

Jā, un es neuzskatu, ka skolā nevarētu apskatīt arī tādu literatūru, par kuru "mēs visi" vēl neesam vienojušies - tā ir "laba" vai nav, līdzīgi kā var vest bērnus uz eksperimentālu teātri vai mākslas performancēm, par kurām daļa sabiedrības spļaudās, apgalvojot, ka tā nav nekāda māksla. Galu galā, ja skolā literatūra jau no sākta gala tiek mācīta nopietni un sakarīgi, tad, manuprāt, vidusskolā cilvēkam jau pašam vajadzētu būt kādai nojēgai par to, ko viņš pats uzksata par labu mākslu un ko nē (arī bez autoritātes, kas pasaka priekšā), ja tādas nav, tad jautājums, kas tai skolā vispār notiek.