Šodien mani pievīla mans brīnišķīgais orientieris - baznīca, kura man vienmēr ļauj zināt, ka esmu Brīvības un Lāčplēša stūrī (es tai vienk. nogriezos pa nepareizo pusi, bet man, protams, līdz šim vispār nekad nebija ienācis prātā, ka tai ir vairāk par vienu pusi, kur nogriezties), kā rezultātā nevarēju saprast, kāpēc nevaru atrast JRT. Bet jā - beigās jau viss bija labi, un Rupucis, man šķiet, varena izrāde - nez, vai šim laikmetam raksturīgo sarunu par neko un tā, kā mēdzam dzīvot viens otram garām, tik precīzu atainojumu kādā citā mākslas darbā vispār jebkad esmu sastapusi.

Vēl - pirms iešanas uz teātri es visu sapratu (par Krivades dzejoli), bet man nebija laika par to ierakstīt internetā, jo vajadzēja steidzami fēnot matus un braukt uz centru. Man šķiet, ka tas dzejolis varētu būt tāda kā antropologu himna, jo tur taču iezīmējas vēlēšanās iestāties par visādām marginālām grupām, problemātiski tikai tas, ka autores pozīcija tās zināmā mērā marginalizē vēl vairāk - es nekad nebūtu līdz šim aizdomājusies, ja dzejolis man pats nenāktu pretī no visiem interneta portāliem. Tātad, principā jau viss šis hajs ir lieliski, jo tagad dzejoli pārlasīs tie, kuri to jau bija piemirsuši, un izlasīs arī bars tādu cilvēku, kurus latviešu jaunākā literatūra vispār neinteresē. Un tas man, savukārt, liek atcerēties Azaras Nafisi grāmatu par Irānu - viena no labākajām protesta formām ir vienkārši turpināt darīt to, ko tu jau dari, tik labi, cik vien iespējams, un tik ilgi, cik vien iespējams, t.i. mums vienkārši jāturpina radīt un izplatīt netiukumīgu mākslu.

Vēl šodien nopirku Zāles albumu, par ko esmu sajūsmā, jo tagad varēšu dziesmas salikt arī telefonā. Kopš esmu atjaunojusi paypal ir tik viegli aizmirst, ka man īsti nav naudas visam, ko gribas.