Man šķiet, ka man pavisam nepāriet klepus, jo es pārāk daudz runāju un pārāk daudz smejos.

Bet varbūt labi vien ir, jo, kā es tikko izlasīju brīnišķīgā Artura Alliksāra dzejolī:
"Pēc miljons gadiem mēs iemācīsimies ierasties ar drošu un
izsmalcinātu iznesību.
Taču smieties jāprot jau šodien,
jāprot smieties tā, kā smietos tie,
ko nešausmina ne tumsas ērmība, ne nāves viltība."