Vakar skatījos interviju ar Leonu Taivānu, kurā viņš runāja par dažādiem faktoriem, kas ietekmē pāšreizējo bēgļu krīzi, un nākotnes prognozēm šajā sakarā. Kādā brīdī viņš teica, ka tas esot neloģiski, ka cilvēki tā brīnās par dažādām vardarbības izpausmēm, piemēram, saistībā ar Islāma valsti, jo, paskatoties vēsturē, redzam, ka kas tāds ir noticis vienmēr, vienkārši agrāk nav bijuši masu saziņas līdzekļi, kas ļautu par šādiem notikumiem (piem, masu slepkavībām) tūlīt uzzināt visai pasaulei. Viņš arī teica, ka piekrītot Levī-Strosa domai, ka sabiedrība principā nemainās, t.i., lai saprastu, kas notiek šodien, mums atliek palūkoties vēsturē.
Īsti netieku skaidrībā, vai es tam piekrītu. Noteikti piekrītu tam, ka cilvēku šausmināšanās par asiņainiem notikumiem, ja tā tiek formulēta veidā: "ārprāts, pasaule gan ir kļuvusi drausmīga" ir pēdējais absurds, jo pasaules vēsture mirkst asiņu okeānos, un pasaule šobrīd noteikti ir kļuvusi mazāk vardarbīga - nu, tomēr uz kartes ir mazāk to reģionu, kur par vienu nepareizu kustību vai vārdu tev kāds nocirtīs galvu, manuprāt, to būtu grūti apstrīdēt. Un varbūt pat, palūkojoties no šāda skatupunkta, vispār ir dīvaini brīnīties, ka pasaule joprojām ir vardarbīga, jo "vardarbība" taču ir kaut kas cilvekiem tik raksturīgs.
Pēdējā laikā es daudz esmu domājusi par to, vai sabiedrība pašos pamatos gadījumā tomēr joprojām nedarbojas uz tiem pašiem principiem, kādi to balstījuši gadsimtiem, un tie, manuprāt, vismaz primāri nav ne morāles, ne kristīgie principi, lai arī kā mums nepatiktu domāt citādi.
Pietiekami daudz pētnieku tomēr nonāk pie secinājuma, ka visās sabiedrībās, piemēram, ir malas un izstumtās grupas un ka sabiedrībai tās ir vajadzīgas, lai nostiprinātu vispārējo kārtību un izpratni par to, kas ir "normāli" un "pareizi". "Kāds ir jāupurē kopējā labuma vārdā".
Skaidrs, ka mūsdienu rietumu sabiedrība sevi uzskata par ārkārtīgi humānu, un zināmi humānisma principi tajā darbojas, tomēr reizēm es domāju, vai nav naivi iedomāties, ka viss ir tik ļoti mainījies, jo mums taču tagad ir tiesību aktīvisms, vienlīdzība daudzās jomās, cīņa ar fobijām un aizspriedumiem un taml. lietas, un tomēr - vai tad zemslānī nenotiek tieši tas pats - mēs tiecamies atbrīvoties no tā, kas mums traucē vai kas varētu radīt apdraudējumu "tādai" sabiedrībai, kāda tā šobrīd ir.
Taču - man nešķiet, arī, ka pasaulē nekas nemainās, nešķiet, ka cilvēki individuāli nevar mainīties.
Galu galā, ir taču iemesls, kāpēc uz kartes šobrīd ir mazāk to vietu, kurās tev kāds nocirtīs galvu tāpat vien.
Man laikam šķiet, ka tieši cilvēki atsevišķi arī tiešām mainās, un tad pakāpeniski ieviešas kaut kādi procesi, kas palīdz cīnīties ar tām zemstraumēm, kas saka, ka labāk taču būtu vienkārši nocirst galvu tam, kurš mums traucē. Kamēr cilvēku, kuri ierosina pārmaiņas, ir ļoti maz, tikmēr viņus, visticamāk, arī izstumj, jo tas ir tas, ko sabiedrība kā organisms dara, bet tad, kad viņu kļūst vairāk, tad tas vairs nav tik vienkārši, un varbūt ar laiku "izstumtā grupa" pat var kļūt par kaut ko, kas konkrētajā sabiedrībā tiek uzskatīts par "normālu", un tad nāk kaut kas cits, pret ko cīnīties, t.i. mainās virspuse un varbūt zināmā mērā arī vērtību skala, bet nemainās tas, kā sabiedrība darbojas.
Īsti netieku skaidrībā, vai es tam piekrītu. Noteikti piekrītu tam, ka cilvēku šausmināšanās par asiņainiem notikumiem, ja tā tiek formulēta veidā: "ārprāts, pasaule gan ir kļuvusi drausmīga" ir pēdējais absurds, jo pasaules vēsture mirkst asiņu okeānos, un pasaule šobrīd noteikti ir kļuvusi mazāk vardarbīga - nu, tomēr uz kartes ir mazāk to reģionu, kur par vienu nepareizu kustību vai vārdu tev kāds nocirtīs galvu, manuprāt, to būtu grūti apstrīdēt. Un varbūt pat, palūkojoties no šāda skatupunkta, vispār ir dīvaini brīnīties, ka pasaule joprojām ir vardarbīga, jo "vardarbība" taču ir kaut kas cilvekiem tik raksturīgs.
Pēdējā laikā es daudz esmu domājusi par to, vai sabiedrība pašos pamatos gadījumā tomēr joprojām nedarbojas uz tiem pašiem principiem, kādi to balstījuši gadsimtiem, un tie, manuprāt, vismaz primāri nav ne morāles, ne kristīgie principi, lai arī kā mums nepatiktu domāt citādi.
Pietiekami daudz pētnieku tomēr nonāk pie secinājuma, ka visās sabiedrībās, piemēram, ir malas un izstumtās grupas un ka sabiedrībai tās ir vajadzīgas, lai nostiprinātu vispārējo kārtību un izpratni par to, kas ir "normāli" un "pareizi". "Kāds ir jāupurē kopējā labuma vārdā".
Skaidrs, ka mūsdienu rietumu sabiedrība sevi uzskata par ārkārtīgi humānu, un zināmi humānisma principi tajā darbojas, tomēr reizēm es domāju, vai nav naivi iedomāties, ka viss ir tik ļoti mainījies, jo mums taču tagad ir tiesību aktīvisms, vienlīdzība daudzās jomās, cīņa ar fobijām un aizspriedumiem un taml. lietas, un tomēr - vai tad zemslānī nenotiek tieši tas pats - mēs tiecamies atbrīvoties no tā, kas mums traucē vai kas varētu radīt apdraudējumu "tādai" sabiedrībai, kāda tā šobrīd ir.
Taču - man nešķiet, arī, ka pasaulē nekas nemainās, nešķiet, ka cilvēki individuāli nevar mainīties.
Galu galā, ir taču iemesls, kāpēc uz kartes šobrīd ir mazāk to vietu, kurās tev kāds nocirtīs galvu tāpat vien.
Man laikam šķiet, ka tieši cilvēki atsevišķi arī tiešām mainās, un tad pakāpeniski ieviešas kaut kādi procesi, kas palīdz cīnīties ar tām zemstraumēm, kas saka, ka labāk taču būtu vienkārši nocirst galvu tam, kurš mums traucē. Kamēr cilvēku, kuri ierosina pārmaiņas, ir ļoti maz, tikmēr viņus, visticamāk, arī izstumj, jo tas ir tas, ko sabiedrība kā organisms dara, bet tad, kad viņu kļūst vairāk, tad tas vairs nav tik vienkārši, un varbūt ar laiku "izstumtā grupa" pat var kļūt par kaut ko, kas konkrētajā sabiedrībā tiek uzskatīts par "normālu", un tad nāk kaut kas cits, pret ko cīnīties, t.i. mainās virspuse un varbūt zināmā mērā arī vērtību skala, bet nemainās tas, kā sabiedrība darbojas.
Leave a comment