Tas taču arī ir "you just have to fight it back" princips - turēties pie visām tām lietām, kas ir iepriecinošas, iedvesmojošas un kaut kādā ziņā izceļ tās manis un pasaules puses, kas ir drīzāk daudzsološas, nevis nomācošas un bezcerīgas. Jo, kad es satiekos ar cilvēkiem, kuri man patīk, eju uz jaukiem pasākumiem, iesaistos kaut kādu lietu plānošanā, lasu tekstus, kas man tiešām šķiet nozīmīgi, vai daru citas sakarīgas, jaukas lietas, es esmu pārliecināta, ka viss ir labi un pareizi. Kaut arī visa tā bezcerības un problēmu kaudze tepat vien ir, es zinu, ka kopā ar citiem cilvēkiem var izdomāt daudzus sakarīgus risinājumus daudz kam, un par to, kam nevar, var aizmirst (es domāju, nevis tādā vieglprātīguma nozīmē, bet gan kaut kā tā, ka tai kaudzei problēmu pretī ir tikpat liels apjoms citu-labu lietu un notikumu). Un es varu nākt mājās cauri tumsai un vakaram, un drusciņ baidīties, un zināt, ka mana dzīve taču tomēr ir diezgan lieliska. Par spīti tam, ka tā nav sakārtota un pavisam skaidra, un noteikti ne ārēji-veiksmīga un atbilstīga kaut kādiem kritērijiem par to, kā prātīgam cilvēkam pienāktos dzīvot un ko būt sasniegušam. Mana dzīve ir izrādījusies labāka par visu, ko es tajā būtu varējusi ieplānot. Tikai reizēm pietrūkst spēka to atcerēties. Atcerēties, ka, kā Sergeja Timofejeva dzejolī, kurš gan man šobrīd nav pieejams, tāpēc vados pēc "šaubīgām atmiņām", norādīts, pilsētā ir tilts, un otrā krastā var redzēt gaismas logos, un, ja nu tomēr izrādās, ka pilsētā tilta un gaismu otrā krastā nav, tad vienkārši nevajag tur ilgi palikt. Tas ir mierinošākais dzejolis pasaulē.