šīs pārdomas daļēji inspirēja Tavs ieraksts, bet es aizvirzījos tajā aspektā, kas mani pašu šī sakarā visvairāk interesē.

Par spēšanu atzīt "jā, man sāp" man arī tas liekas ļoti kruti un vareni, reizēm vienkārši liekas, ka, ja cilvēki to zina, tad viņi iegūst kaut kādu mistisku varu pār tevi, kas droši vien bieži ir iedomāta. Man personīgi droši vien grūtāk pieņemt tieši dusmas, nevis sāpes, atzīt sev, ka es uz kādu esmu nenormāli dusmīga un es nespēju tagad piedot vai dusmoties mazāk, jo (varbūt arī tā ir iedomāta vai vismaz pārspīlēta sajūta), bet dažkārt liekas, ka apkārt ir cilvēki, kuri uz to noskatās ar zināmu ironiju, ka "re, re, kā te viens plosās un nevar nomierināties", vai arī tiešām kaut kādi pseidokristieši, kas mēģina tevi apgaismot piedošanas visvarenajā dziedināšanas spēkā, kuru dēļ arī pus pasaule netic šī spēka eksistencei. Es tikai pēdējā laikā mācos pieņemt, ka jebkādas manas jūtas (arī dusmas un aizvainojums) ir ok, kamēr tās neilgst demsit gadus, jo nu dusmās un aizvainojumnā dzīvot tik ilgi vienkārši būtu pārāk mokoši un garlaicīgi.