"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" man, kaut arī es visā visumā šo izrādi izbaudīju, jo man principā ļoti patīk teātris, tomēr likās par vieglu un vienkāršotu. Nevarēju izdomāt, kā to lai īsti formulē, un tad atcerējos grāmatā pausto domu, ka sāpīgais var būt arī smieklīgs, bet tas neatceļ tā sāpīgumu, un otrādi - smieklīgais var būt sāpīgs, un tas neatceļ smieklīgumu. Kad lasīju grāmatu, es pie šīs domas ļoti aizķēros - man šķiet, tas tik precīzi raksturo to, kā es uztveru pasauli, un izrādē šī ideja it kā parādījās, bet pārāk virspusēji. Jā, šis ir arī komisks stāsts, un izrāde patiesībā būtu varējusi būt vēl daudz smieklīgāka, dīvaināka un absurdāka (varbūt pat tieši absurda, kas grāmatā parādās visai izteikti, man ļoti pietrūka). Bet šis stāsts ir arī ļoti sāpīgs un biedējošs. Man radās iespaids, ka izrādē stāstam tiek nozagta kāda būtiska dimensija, it kā tas apzināti tiktu stāstīts kādā vieglākā un vairāk uztveramā manierē. Un jā - tā laikam arī ir tā problēma, jo šis savā būtībā ir apbrīnojami ne-vienkāršots stāsts par it kā simttūkstošreižu mākslā un literatūrā apspēlēto bīstamības būt brīvam, uzdrošināšanās būt pašam par sevi tēmu, par to, ko sistēma indivīdam nodarīs, ja tas pārāk spurosies pretī, bet, manuprāt, lieliskāka par pašu stāstu šajā gadījumā ir it kā neuzbāzīgā un nedidaktiskā stāstīšanas maniere - jā, tā vienkārši ir - dzīve ir ļoti sāpīga un ļoti smieklīga. Absurdi sāpīga un absurdi smieklīga. Izrādē bija pārāk tiešs "redz, redz, kas ar tevi notiks, ja tu uzvedīsises kā Makmērfijs" vēstījums. Vēstījums bija ļoti skaidrs, bet mākslineiciskā pārdzīvojuma daudz par maz.