Man bija jāuzraksta par kādu nozīmīgu vai interesantu situāciju vai aspektu saistībā ar grāmatas tapšanu - atcerējos par šķēdrām - vārdu, kas patiesībā neeksistē, par ko es uzzinnāju tikai tad, kad mēs ar R jau kārtojām manuskriptu, viņš bija meklējis šo vārdu visādās vārdnīcās, un nebija atradis, par ko es biju absolūtā šokā, jo vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka šķēdras ir mākoņu driskas, ko dzenā vējš, kaut kas tāds, kas tūlīt izgaisīs, un tieši tāpēc piesaista uzmanību. Protams, nebija grūti izfigurēt šī "vārda" fonētisko izcelsmi - svēdras + šķiedras. Bet man liekas interesanta mana pilnīgā pārliecība, ka šķēdras ir, jo es parasti ļoti rūpīgi pārbaudu vārdus, ko spelčekeris pasvītro, pat tad, ja es kļūdu uzreiz neredzu, jo es bieži pārskatos un pārlasos, un dažkārt varu skatīties desmit minūtes uz vienu vārdu un nesaprast, kur ir kļūda, īpaši, kad esmu nogurusi. Bet ir ļoti reti gadījumi, kad tiek pasvītroti arī pareizi uzrakstīti vārdi (es nezinu, kāpēc tā ir), un es pieņēmu, ka šis būs viens no tiem, jo tas ir gana īss vārds, lai pietiekmai ilgi uz to skatoties es pamanītu, kur ir kļūda. Pat tas, ka es to iemetu gūglē, un nebija nekādu rezultātu, man neraisīja aizdomas, jo es tiešām biju pilnīgi droša, ka tāds vārds eksistē.
Un, kad izrādījās, ka tomēr, tomēr šķēdras nevar atrast nekur, izņemot manu dzejoli, es satraucos, ka tagad to vajadzēs mest ārā, uz ko saņēmu atbildi, ka, protams, nē, jo, ja vārds ir tekstā, tad tas ir "īsts" vārds un var tur mierīgi palikt.

Tā laikam ir viena no brīnišķīgākajām iezīmēm, kas mākslai vispār piemīt - nav jāspēlē pēc citu radītiem noteikumiem, var vienkārši izstāstīt to stāstu, ko nav iespējams izstāstīt nekā citādi, un dzejolis vai glezna nepaģēr, lai tu spētu pierādīt tajā attēlotā patiesīgumu vai atbilstīgumu realitātei, vēl vairāk - caur mākslu mēs varam pārdefinēt realitātes izpratni, mākslā drīkst eksistēt arī tas, ko realitātē nekādi nav iespējams pamatot vai aizstāvēt. Jā, tieši tā ne-nepieciešamība kaut ko aizstāvēt ir tik lieliska - nekad to nebiju sev spējusi tik skaidri noformulēt - rakstot es neparko necīnos. Neviens tev nesaka, ka tu izvēlies nepareizos vārdus, ka tu dzīvo nepareizā pasaulē, ka tu raugies no nepareiza skatupunkta, ka tu esi nepareizi.
Tas ir, kā Anne Lamott saka savā grāmatā, ka rakstnieks ir tāds cilvēks, kurš būvē smilšu pilis pavisam tuvu jūras krastam un zina, ka tad, kad nāks viļņi, kaut kādā maģiskā veidā tās tomēr nepazudīs.

Māksla ir tāda esamības forma, kurā lietas drīkst būt pašas par sevi un neko nepaskaidrot, nenostāties nevienā pusē, neko neaizstāvēt.