Runājot par laligabas nomināciju, tas ir apmēram tikpat dīvaini, kā bija tad, kad iznāca grāmata - tādā nozīmē, ka ir visi tie iepriekšpieņēmumi par to, kā tas būs (īpaši tad, ja tu jau diezgan ilgu laiku zini, ka šis ir tāds punkts, kurā tu kādreiz dzīvē, visticamāk, nonāksi), ir priekšstati par to, kā tam būtu jābūt, kā būtu jāreaģē, galu galā, kā būtu jājūtas, un tas, kā viss ir patiesībā, parasti neatbilst tam priekšstatam, kurš visu laiku kaut kur apziņā ir dzīvojis. Piemēram, tagad, kad ir tik daudz visādu citu lietu un pienākumu, kaut kad vēlu naktī, ejot gulēt, ir sev gluži racionāli jāpasaka, bet par šo es drīkstu būt vienkārši priecīga, un no tā prieka var izslēgt visu pārējo, ar ko ir jātiek galā vai par ko es raizējos un domāju. Un kaut kā tā bija arī, piemēram, ar grāmatas atvēršanu, kas beigu beigās bija lieliska, kaut arī ļoti citāda, nekā es biju domājusi - bija tik daudz praktisku lietu, par kurām tā visa sakarā domāt, ka priecāšanās un "svētku sajūta" bija gandrīz apzināti "jāaktivizē". Sazin, varbūt šis arī nozīmē būšanu pieaugušam - saprast, ka aiz visām tām priecīgajam lietām lielākoties ir daudz visādu uzdevumu, kas jāpaveic, bet tajā pašā laikā spēt paturēt prātā, ka priecāties par savu dzīvi ir svarīgi, un ka tā nav visam pārējam pākārtota parādība, nu, vismaz tai tādai nevajadzētu būt.
Vēl ir jocīgi, ka grāmata iznāca vasarā - un kopš vasaras ir pagājusi vesela mūžība un tik daudz ir noticis, un viss ir tik ļoti citādāk.

Par to, ka viss ir citādāk, nekā tu iztēlojies - tieši ar to dzīve laikam ir tik lieliska, ar neļaušanos tikt paredzētai un iepriekš iestudētai, atceroties sen, sen lasītu Ingas Ābeles stāstu: "īstenība ir labāka par jebkuru sapni".