Vēl runājot par Ekskursanti, es, protams, pilnīgi nemaz nepretendēju uz adekvāta kino vērtētāja viedokli, jo, pirmkārt, neuztveru daudzas vizuālas detaļas, pieļauju, ka gan jau arī šajā filmā tādas bija, gan arī manu favorītfilmu sarakstā nekad neierindotos filmas, kurās tiek daudz un detalizēti rādītas fiziskas vardarbības ainas, bet tas, ka kino tādas ir, jau nebūt to automātiski nepadara par sliktu kino, vienkārši es zinu, ka vēsturisko tēmu kontekstā man šī filma tik ļoti patika tieši ar to, ka, kaut arī šausmu klātbūtne bija konstanti jūtama un laiku pa laikam parādījās arī kāda līķu kaudze, principā netika likts uzsvars uz slepkavošanas, spīdzināšanas un izvarošanas ainu tuvplāniem, bet, kā jau teicu, es runāju tikai par emocionālo filmas piedzīvošanu,. nevis kādiem tehniskiem vērtēšanas kritērijiem. Un tas man arī liekas vareni, ka man šāda filma sniedz emocionālu līdzpoārdzīvojuma iespēju kā mākslas darbs, nevis "nez, vai man nerādīsies murgi" baiļu veoidojoš objekts.

Man ļoti patika tas, ka šī filma nerunā tikai par lietuviešu izsūtīšanu un Staļina režīma šausmām, bet stāsta universālu stāstu par cilvēcīguma neticmao spēju izdzīvot visos apstākļos. Un, manuprāt, arī par nejaušības vai (augstāka spēka iejaukšanās) nozīmi. Un arī par to rotaļīgumu, kas palīdz izdzīvot ekstrēmos apstākļos, proti, deportācija sākotnēji valodisku pārpratumu dēļ tiek nodēvēta par ekskursiju, kas man kaut kādā ziņā atgādina "dzīve ir skaista"(ja nemaldos, tā to sauca), kurā nacistu koncentrācijas nometne bērna uztverē tiek pārvērsta par spēli, "kurā viss nav pa īstam", līdz ar to kļūst iespējams izdzīvot, jo spēlē tev nav jāmirst gāzes kamerā. Un, man šķiet, ka tieši tas, ka šī filma stāsta daudzus stāstus, un vēsturiski konkrētais stāsts varbūt nemaz nav pats svarīgākais, padara to par mākslu.

Un vēl jo lieliskāk, man šķiet, ka filma ir tik daudznozīmīga tāpēc, ka balstīta uz patiesiem notikumiem, jo principā tā meitene var tikt uztverta arī kā simbolisks tēls.

Es gan pilnīgi varu iztēloties, kā mans opis šo skatās un visu laiku komentē "nē, tā nebija, tur viss ir parādīts nepareizi", jo apmēram tādā garā viņš komentēja līdzīgas tematikas filmas manā bērnībā. (man ir zināmas aizdomas, ka visu to filmu un komentāru dēļ es arī šobrīd īsti vairs neesmu spējīga paskatīties vēsturisku kino). Bērnus varētu sākt iepazīstināt ar vēstures notikumiem, tieši caur šādām filmām, jo te it kā nekas netiek noklusēts, bet nav arī superbriesmīgi un asiņaini, un kaut arī filmai piemīt jaudīgas mākslinieciskas kvalitātes, viss ir gana saprotams un vienkāršs. (kārtējā ģeniālā ideja :D - man liekas tieši šādas filmas vajadzētu skatīties vēstures stundās, nevis visādus dokumentālus šausmu gabalus, bet labi, es neaizraušos ar savām idejām par izglītības pārveidošanas procesu nepieciešamību)). Bet jā, man arī nešķiet, ka no bērniem kaut kas būtu baigi jāslēpj, un arī ne, ka viņi nevar saprast mākslu, jo es bērnībā skatījos daudz mākslas, jo nevienam īpaši nerūpēja, ko es skatos. Problēma bija tajā, ka neviens no pieaugušajiem ar mani par "visu to mākslu", ko es lielos daudzumos patērēju, nerunāja, ņemot vērā faktu, ka es esmu bērns, un man lietas varbūt vaajg paskaidrot - es ļoti agri tiku pie vēstures notikumu necenzētas versijas, un tai ir sekas, un baigi nepalīdz, tas, ka es it kā apzinos, kā viss šis ir veidojies. Bet, ja Ekskursante man nelikās pārāk biedējoša šobrīd, tad to var droši rādīt bērniem.