| |
[14. Dec 2005|15:06] |
|
Saulrietam piešķiriet citas krāsas. Es Nevēlos redzēt vairs tik pierastas krāsas. Man gribas kaut ko jaunu, kaut ko ziemas mazliet. Varbū arī no skumjām mazliet. Uzzmējiet pie saules kādu puķi klāt, lai , kad saule nemodina mani no rīta, es pamostos ar ziedlapiņu. |
|
|
| Kur? |
[13. Dec 2005|20:14] |
Kur tu vakar atkal biji
Es tevi tik ilgi meklēju.
Vai tu atkal klīti?
Meklēdams zvaigžņu zivi?
Man ir bailes, kad tu viens
Tā klīsti pa to orbītu
Kur tik daudz ir
Mazu nesaprastu siržu.
Vai atkal stāstīji
Zvaigžņu mātei pasaku
Kur tās zivis
Meklē tevi
Es atkal sapnī aizmalījos
Jo tu biji izbēris tur
Sapņu pērles
Kas saviļņoja manu sirdi.
Kur tu atrodi to zivi,
Jo ikreiz tā ir citā debespusē
Tā nav pie manis,
nav pie tevis
Pat uz zvaigžņu ceļa
Tai nav iezīmēta vieta... |
|
|
| Vai tiešām? |
[13. Dec 2005|17:29] |
Kāds teica, ka vakar mani redzējis raudam.
Vai tiešām?
Tā nevar būt...
Es raudu tikai sev un nerādu to citiem. Tas ir kā mazs noslēpums, ko glabāju tikai sev. Gibi mani redzēt raudam? Tad tev jākļūst dekoram no manas sienas, vai spilvenam,ko dumsās mēdzu spārdīt. Tikai četras draudzenes- manas sienas jūt man vienmēr līdzi. Tikai viņas raud tāpat kā es. Tikai viņām ļauts mani nosodīt un atbalstīt. Viņas nekad nepagriež muguru vai aiztaisa acis. Kā skulptūras tās stāv jau gadsimtu un mani sargā.
Vai var ielausties?
Nav pat mazāko cerību...
Tu vari vērt durvis, bet tās jau būs piebriedušas. Arī durvis ir tās, kas kļuvušas par manu sirds atslēgu. Es varbūt raudāšu par tevi un gribēšu tevi apskaut, bet durvis zinās labāk-Viņas neielaidīs. Vari dauzīties vai cirst, man ir sava sapņu pils, kur dzīvoju tikai es.
Un putni, kas sitas pie loga?
Vai tiem nav nekādas teikšanas?
Mani putni, kas pie manis lido- ir dvēseles no mirušajiem. Dvēselēm nevajag uzaicinājumu, vai draudus. Tās atlido un atkal dodas prom, logs nekad nesaka, ka es atkal raudu.
Vai tu vakar raudāji?
Nē, es tikai skumu. Skumjas pildija manu dvēseli un lija pērlīšu lietū.
Redzēji manu jauno rotu?
Tās ir vakardienas pērlītes tavas... |
|
|
| |
[13. Dec 2005|16:50] |
Kāpēc tu solījies vņu mīlēt, bet pats tagad atsakies?
Tu precēji viņu, lai pamestu?
Kā var mīlestība norietēt
Nesasniedzot gadu?
Nesaki, ka biji jauns un viss beidzās...
Mīlestība nepāriet
Pat pēc 13 gadiem...
Tu nevari atbildēt,
Jo nezini atbildi, kapēc šķiraties...
Ej, un salīgsti mieru!!
Ej, un dāvā viņai atkal savu sirdi!!!
Žēl, ka sarunājos ar sevi, jo tu mani nedzirdi... |
|
|
| Nedrīkst dzert... |
[11. Dec 2005|15:18] |
|
Man noteikti nedrīkst dzert tik daudz.. Mēdzu darīt muļķības. Labi, ka vakar laikus attapos.. :)) Tagad itkā ir kauns kādam paskatīties acīs, bet poh!!!! Es esmu es.. :)) Tā tam ir būt.. :))) |
|
|
| Truba... |
[9. Dec 2005|00:14] |
Es zvanu...
Kapēc neviens neatbild?
Manā trubas galā ir klusums...
Otrā galā skaļi smiekli...
Varbūt tavā galā ir klusums, bet manā prieks?
Kas būs tas, kas salauzīs šo manu nesaprašanas prieku?
Nu, tak pacel Trubu!!
Es taču negaidīšu mūžīgi...
Man arī gribas līksmot, bet varbūt klusēt?
Pieploku pie trubas,aizturu elpu...
Un kāds man šak čukstēt trubas otrā dalā!!!
Hei, kāds mani ir sadzirdējis...
Bet..
Vienmēr atrodās kāds bet....
Tas ir arī kāds, kas klusē.
Kāds, kas mēģina sazvanī kādu...
Un arī viņam neviens neatbild..
Un arī viņš ir pazuis starp-
Trubas abiem galiem.... |
|
|
| Vis jau Zajebal.... |
[6. Dec 2005|16:18] |
|
Nav vairs nekā, kas varētu mani iepriecināt... Nav vairs nekā, kas varētu mani nomierināt. Nē, laikam ir... Bet,kad es to sagaidīšu, kad tas notiks?? Es... Ai... Dažreiz gribās vsu pamest un doties projām, tālu, tālu, tālu.... |
|
|
| Manas aizdomas ir pamatotas. |
[5. Dec 2005|19:18] |
|
Es negribu atkal visu izbojāt ar savām piesardzības domām, bet kaut kas neliek mieru un saka, ka tā ir... Es gaidīšu laiku, vairs tikai neilgu. Un tad sabojāšu atkal visu, pati pārdzīvošu, sitīšu galvu pret sienu... Un tad bezsamaņā vadīta es paņemšu otiņu... Atšķīršu jaunu lapu savā albūmiņā, un uzzīmēšu prieku, tad sāpes, tad tevi, tad mani.... |
|
|
| Es jau kavēju o.st |
[5. Dec 2005|07:50] |
|
Tā arī dirsa neceļās, lai izietu aukstumā... |
|
|
| Klaidonis (jaunākais gara darbs) |
[4. Dec 2005|23:11] |
|
Uz ielas guļ kāds klaidonis un cilvēki paiet tam garām,lai jau mirst,ka nemāk dzīvot! Ko nozīmē dzīvot? Gādāt par bērniem, kas tevi ienīst un par ģimeni,kas badalaikos tev neiedos pat sāli? Viņš darīja tāpat un pazaudēja visu. Jūs dzīvojat pēc tautas principa. Tak lai veļas tas manispēc trijos laukos. Es gulēšu viņam blakus,sildīšu ar savu pārliecību,ka kāds reiz viņu arī uzklausīs. Jūsu parāds ir pasaules miers. Izcīniet reiz taisnību pasakot-NĒ,tautas spaidam. Nogulies arī tu krāsotā blondīne man blakus un atbalsti klaidoni, kas varbūt kādreiz varētu kļut tavs vīrs. Nogulieties reiz skaistās drānās tērptie un ieklausieties zemes sirdspukstos. Viņa zin,ko runā, jo jau apglabājusi savā miesā daudz tasnīgu klaidoņu. |
|
|
| Dažreiz sanāk viss ne tā kā plānots... |
[3. Dec 2005|17:02] |
|
Bij paredzētas šīs dienas 1,2,3,4, decembris visas Rīgā, nedaudz nopietnas, nedaudz izklaides un tikšanās ar mīļoto... Bet.... Pirms izbraukšanas viņš paziņo, ka nevarēs ierasties... Es Rīgā aizbēgu no semināra. Nodzēru visas dienas... Jautri?? Jā, bija jautri.... Tikai tas, ka Dzīve nav paredzama, man tas nepatīk... Es gribētu zināt, kaut soli uz priekšu, lai nepielaistu kļūdas... Un tagad ir 3... Un ko es daru?? Neko... Vajadzētu pamācīties, bet nah?? A vajag... Ceru, ka sanjemšos.. :)) |
|
|
| |
[28. Nov 2005|21:10] |
|
Gribu,gribu,gribu 3decembri... Gribu satikt manu Lāčuku- samīļot viņu... Ai, bet tad atkal būs jāšķirās.... Bāc, tā dzīve ir viena nolādēta lieta.... |
|
|
| Nav, labi, nav labi.... |
[22. Nov 2005|17:33] |
|
Tāpat nav labi.... |
|
|
| |
[16. Nov 2005|22:49] |
Iedzerot porteri...
Kļuva labi...
Rīt atkal uz skolu...
Man kļūst vienalga....
Es atkal lidoju...
Es gaidu viņu...
Viņa atkal drīz būs mājās...
Es atkal viņu apskaušu...
Mēs brauksim pie viņa...
Būs pagājis gads...
Un es atkal raudāšu...
Tomēr kaut kas nav labi ar mani...
Triceklis ir paveicis savu...
:((( |
|
|
| Atkal nogalināt.... |
[9. Nov 2005|23:11] |
|
Atkal man gribās viņu nogalināt... Paņemt viņas kaklu savās rokās un sazņaugt līdz tam brīdim, kad elpas vairs nebūs viņas miesās... Un tad justies gandarītai par savu darbu. Un tad raudāt, ka esmu nogalinājusi pati savu māti (atkal). Šī doma jau nerodas tik bieži, bet dažreiz, piemēram, kā šodien es pat sajūtu savās rokās viņas miesu un mutē jūtu asins garšu... Baismīgi, bet patiesi. Dažreiz paši bail no savām domām, un es zinu, ka tā es varētu kādu dienu arī izdarīt... Kapēc? Kapēc? Es zinu, kapēc tas viss ir saistīt ar manu pagātni un iedzimstību. Lai būtu, ka ir.. Es esmu atriebīga. Es zinu, ka viņa ir daudz ko darījusi manā labā.. Visa dzīve ir pagājusi par mani rūpējoties. Un arī tagad viņa grib mani pasargāt, bet jau ir par vēlu. Jau sen ir par vēlu. Nevar par bērnu atcerēties vienreiz gadā... Nevar viņu aizmirst... Ja izlaidi vienreiz no acīm, tad atvadies... Viņš vairs nav tāds,kā bijis un nebūs... |
|
|
| Joprojām.... |
[5. Nov 2005|21:12] |
Joprojām lidoju, joprojām skumstu, joprojām meklēju....
Es nepārstāju lidot, pēc brīža, kad tevi satiku.
Es skumstu, jo tomēr attālums ir liels un man negribas tevi zaudēt.
Vēl meklēju tavus glāstus, skūpstus, rokas.
Atkal gribas apskaut tevi līdz elpas trūkumam.
Gribas iekrist gultā un zināt, ka pirms miega tu atnāksi lai mani noskūpstītu.
Es negribu domāt par to, kas nenotiks.
Es negribu domāt par to ka viss var zust...
Es būšu te...
Meklēšu...
Sasaukšu...
Un varbūt skumšu....
Esmu iemīlējusies, ar to viss būs izteikts.... |
|
|
| |
[30. Sep 2005|18:55] |
|
Skumji, ka tev pasaka atvadiities no visa, kas tev ir tik miilsh... Kaut kaadas veseliibas deelj... Varbuut arii vajag, bet es jau nekad neklausu.. Varbuut, kad sanjemshu gaidiito sodu, tad arii iemaaciishos sevi miileet... |
|
|
| |
[7. Sep 2005|08:27] |
|
Jā grūti man saprast nesaprotamo. Kā vienā jaukā dienā, kāds man mīļš cilvēčiņš var vienkārši nakts tumsā zaudēt savu māmiņu? Lai arī cik tas skarbi nelikos tas ir skarbi. Un citu māmiņu vairs nenopirkt, un citur glāstus nedabūt... Kā es vēlētos viņai palīdzēt, atrast sevī tos vārdus, kas mierinātu, bet nevaru. Kā es gribētu visu vērst par labu, bet nevaru... |
|
|
| Atvadas no vasaras. |
[31. Aug 2005|13:56] |
Es jau neteiktu, ka man baigi vasara patiik... Man vinja patiik tikai taapeec, ka nav jaaiet uz to jobano skolu. Manis peec briivdienas vareetu buut Ziemaa... Taa man patiktos daudz vairaak.
Bet vakar mees salasiijaamies savs meitenju barinsh(protams viena vienmeer iztruuka)un nedaudz alkohola atvadiijaamies no vasaras. Pljaapaajaam,dzeeraam un tad izdomaajaam ka labaakaas atvadas no vasaras ir skatiities zvaigznju lietuu, pietam viena no mums nekad nebija redzejusi kriitoshu zvaigzni. Mees savaacaam segas un devaamies uz tuvaako stroiku kur vareeja izliist uz jumta. Un kas taas bija par sajuutaam... Mees, zvaigznes, smiekli, veeleeshanaas....Luuk taas es saucu par atvadaam... Taas bija lieliskas. |
|
|