| Vai tiešām? |
[13. Dec 2005|17:29] |
Kāds teica, ka vakar mani redzējis raudam.
Vai tiešām?
Tā nevar būt...
Es raudu tikai sev un nerādu to citiem. Tas ir kā mazs noslēpums, ko glabāju tikai sev. Gibi mani redzēt raudam? Tad tev jākļūst dekoram no manas sienas, vai spilvenam,ko dumsās mēdzu spārdīt. Tikai četras draudzenes- manas sienas jūt man vienmēr līdzi. Tikai viņas raud tāpat kā es. Tikai viņām ļauts mani nosodīt un atbalstīt. Viņas nekad nepagriež muguru vai aiztaisa acis. Kā skulptūras tās stāv jau gadsimtu un mani sargā.
Vai var ielausties?
Nav pat mazāko cerību...
Tu vari vērt durvis, bet tās jau būs piebriedušas. Arī durvis ir tās, kas kļuvušas par manu sirds atslēgu. Es varbūt raudāšu par tevi un gribēšu tevi apskaut, bet durvis zinās labāk-Viņas neielaidīs. Vari dauzīties vai cirst, man ir sava sapņu pils, kur dzīvoju tikai es.
Un putni, kas sitas pie loga?
Vai tiem nav nekādas teikšanas?
Mani putni, kas pie manis lido- ir dvēseles no mirušajiem. Dvēselēm nevajag uzaicinājumu, vai draudus. Tās atlido un atkal dodas prom, logs nekad nesaka, ka es atkal raudu.
Vai tu vakar raudāji?
Nē, es tikai skumu. Skumjas pildija manu dvēseli un lija pērlīšu lietū.
Redzēji manu jauno rotu?
Tās ir vakardienas pērlītes tavas... |
|
|
