| Atkal nogalināt.... |
[9. Nov 2005|23:11] |
|
Atkal man gribās viņu nogalināt... Paņemt viņas kaklu savās rokās un sazņaugt līdz tam brīdim, kad elpas vairs nebūs viņas miesās... Un tad justies gandarītai par savu darbu. Un tad raudāt, ka esmu nogalinājusi pati savu māti (atkal). Šī doma jau nerodas tik bieži, bet dažreiz, piemēram, kā šodien es pat sajūtu savās rokās viņas miesu un mutē jūtu asins garšu... Baismīgi, bet patiesi. Dažreiz paši bail no savām domām, un es zinu, ka tā es varētu kādu dienu arī izdarīt... Kapēc? Kapēc? Es zinu, kapēc tas viss ir saistīt ar manu pagātni un iedzimstību. Lai būtu, ka ir.. Es esmu atriebīga. Es zinu, ka viņa ir daudz ko darījusi manā labā.. Visa dzīve ir pagājusi par mani rūpējoties. Un arī tagad viņa grib mani pasargāt, bet jau ir par vēlu. Jau sen ir par vēlu. Nevar par bērnu atcerēties vienreiz gadā... Nevar viņu aizmirst... Ja izlaidi vienreiz no acīm, tad atvadies... Viņš vairs nav tāds,kā bijis un nebūs... |
|
|
