Saruna ar sirdi... |
[4. Feb 2006|16:11] |
Es: Esmu pats nodevīgākais cilvēks uz pasaules.... Sirds: Un kas par to? E: Bet man sāp, ka es nevaru viņam atzīties līdz galam... S: Kuram tu nevari atzīties? E: Laikam jau vairāk es sev nevaru atzīties, ka patiesībā nemīlu nevienu no viņiem... S: Tu esi sapinusies starp viņu un viņiem... Izlem, kas ir svarīgāk!! E: Svarīgāk ir būt pašai sev... S: tu tā arī neko neesi sapratusi... E: Bet... S: Klausies uzmanīgi.... Tava problēma ir tā, ka tu nemīli nevis viņus, bet nemīli sevi. Tu dot viņiem visu sevi, bet atpakaļ neko, neko neesi saņēmusi... E: Nu nav jau tā, ka neko nesaņēmu... S: Nepārtrauc... To ko tu saņem sauc par-par atmaksu... Labu vai ļaunu nav nozīmes... E: Bet nejau par to es tev gribēju jautāt... Es gribēju zināt, ko domā tu par vakardienu... S: Atbilde ir vienkārša- tu nemāki mīlēt....
P.S. Arī ar mani sirds sarunājas, bet dažreiz viņa pasaka kaut ko skarbu... |
|
|
Comments: |
varbuut skarbu,bet patiesu?
To, ka tas ir patiess man nav nekādu šaubu... Sirds ir patiesības uz brīnumu aka... | |