| Saruna ar sirdi... |
4. Feb 2006|16:11 |
Es: Esmu pats nodevīgākais cilvēks uz pasaules....
Sirds: Un kas par to?
E: Bet man sāp, ka es nevaru viņam atzīties līdz galam...
S: Kuram tu nevari atzīties?
E: Laikam jau vairāk es sev nevaru atzīties, ka patiesībā nemīlu nevienu no viņiem...
S: Tu esi sapinusies starp viņu un viņiem... Izlem, kas ir svarīgāk!!
E: Svarīgāk ir būt pašai sev...
S: tu tā arī neko neesi sapratusi...
E: Bet...
S: Klausies uzmanīgi.... Tava problēma ir tā, ka tu nemīli nevis viņus, bet nemīli sevi. Tu dot viņiem visu sevi, bet atpakaļ neko, neko neesi saņēmusi...
E: Nu nav jau tā, ka neko nesaņēmu...
S: Nepārtrauc... To ko tu saņem sauc par-par atmaksu... Labu vai ļaunu nav nozīmes...
E: Bet nejau par to es tev gribēju jautāt... Es gribēju zināt, ko domā tu par vakardienu...
S: Atbilde ir vienkārša- tu nemāki mīlēt....
P.S. Arī ar mani sirds sarunājas, bet dažreiz viņa pasaka kaut ko skarbu... |
|