pulkstenis jau sen apstājies, nepamanīju. Pieputējušā pulksteņdarbnīcā pulksteņmeistars iemūrējies gigantiskā sienas pulkstenī un pārdevis visu laiku. Asprātība atiegtu žokli nosūkājusi sevi līdz kātiņam drūmi čāpstinās kā bezprotēžu žoklis.
Un bērni skumji noliec galvas, kad pirmoreiz mīlējuši. Nav nekādu bērnu vairs. kaut kas viņos ir miris. Miruši esam visi mēs. Katru nakti atgriežamies skūpstām uz lūpām slapjā tillā tīto līgavu. Kolibri palēninājumu netur.
panāc pretī pa celiņu vasaras naktī
paelposim nepieciešamību
odi ar ērcēm dejos rokenrolu
bet es trīcēšu caur ādu tavu klusumu
nē, labāk nenāc.
lai aizrauj mani debesīs pie zvaigznēm
deorganizētu kosmosā
nevis dalītām vēdera graizēm.
Laiks glāsta tavu muguru, plecus, rokas
tik maigi un netaupīti.
Es esmu tik greizsirdīga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}