Atradu, atradu!! Rokā guļ stikla burvju nūjiņa, statiska, auksta, bet spēj radīt siltumu, bezkrāsaina, bet spēj veidot viskrāšņākos krāsu fantastus un kombinācijas, pasmaržoju- nesmaržo ne pēc kā, bet tikai nedaudz sasprindzinot muskuļus aiz plānās deniņus sedzošās kārtiņas gaisā uzvirmo pulsējošs silts aromāts, kas ēteriski glāsta visus receptorus un saldi tiem stāsta par to, kur pabijis un cik ļoti baidās no vīraka. nekas nav mainījies, bet es jūtu vakariņu laiku- viņš(es) grib ēst, tāpēc ir jādod barība. Pavicinu roku un ļaujos. Istabā ieplūst sviedru smarža, ko indonēzietis atstājis uz sava roku darba- skapja, līdz ar to arī dzeltenīga, mierinoša gaisma. tepiķa glaimīgā mēle laiza manu pēdu un vēl nedaudz pietrūkst līdz tas iegūs mājdzīvnieka statusu. Vakariņas turpinās, viņš grib arī kaut ko smieklīgu uzkost uz zoba, lai notiek, lai top. Top kataklizma- iebrūk griesti un man virsū līdz ar cilvēka pašradītajām, iežu salipinātajām mājokļa konstrukcijām, uzgāžas viņš pats, kails, ar zobubirsti mutē izšķaida smadzenes man, sev, atstājot tās arī uz saviem betoniem un es pat nepagūstu pateikt- nē. Ņamm, ņamm, ņamm, tas bij garšīgi, un kopš nāve vairs nav biedējoša, arī smieklīgi. Deserts būs. Deserts būs tad, kad varēšu gremot arī kāda cita apzināti radīto maltīti. Tur jau viņš stāv, melnos vākos iesiets desertiņš- stāsts par nekad nedzīvojušiem ogļračiem un viņu nedienām pāris kilometru zem zemes nekad nebijušās šahtās ar nekad nebijušu nosaukumu Neptuns. Ņamm, ņamm, ņamm. Un par to cik patiesībā grūti vai neiespējami sevi nejust kā citu espadomāšu rīt vai naktī. Nav ko vilcināties, nav ko radīt virsvērtību, deserts noskumst nepaēsts- garīgie tauki ir iespējami.