pelican

Ja būtu pilnīgi identiski, tad Laibach klausīšanās atgādinātu to, ko budismā, šķiet, sauc par nirvānu.

Lai Laibach būtu identisks sajūtām, būtu jānotiek pilnīgai subjekta deindividuācijai iekš šīs mūzikas plūsmas. Ciktāl ir klātesošs kāds, kurš klausās kaut ko, kas skan, tiktāl izjūtas allaž ir radikāls Cits gan attiecībā pret pašu mūziku, gan attiecībā pret klausītāju, gan attiecībā pašas pret sevi līdzko formulētas jebkādā valodā (vārdu, zīmju, tēlu utt.) vai tvertas jebkādā pieredzē (piemēram, nākamo izjūtu pieredzē... vai, precīzāk, nākamajās izjūtās kā citā pieredzē).

Turklāt Laibahs tādā gadījumā nav viens, bet gan desmitiem tūkstošu - katram savs un vēl potenciāli 6 miljardi Laibach. Sakot Laibach un domājot izjūtas, tu patiesībā saki - "Es". Bet tas ir tukšs izteikums, jo ko gan tu varētu uzzināt par mani, ja es teiktu "Šobrīd Es"? Tikai to, ko konteksts tev ļautu saprast. Bet arī tad, sakot "Es", patiesībā es būtu pateicis "Konteksts".

Tātad?