Gulbenē, 10. 04. 48.g
Sestdienas vakars, aiz loga sen jau palso nakts, sen apklusis dienas troksnis un kņada, bet istabā iestājies tik absolūts klusums, ka Tu cilvēks no pārējās pasaules vairāk nekā nejūti, kā pats sevi un savu dvēseli. Bet šovakar patīk pa to dziļāki parakņāties, jo šķiet tanī daudz kas mainījies un pārveidojies. Domas gribot negribot aizklīst līdz Tevis un gribas papļāpāt un izsaukt atmiņā visu to kas saistīts ar Tevi. Īstenībā jau gan vajadzētu Tev mazliet atspēlēties, jo sagaidīt ziņas no Tevis nāca grūti. Visādi mēģināju Tevi attaisnot, kāpēc tik ilgi neraksti, bet jo tālāk ritēja dienas, jo mazāk šo attaisnojumu palika un reizēm tad dvēselē iezagās šaubas par visu to, kas ir starp mums un par Tevi. Bet tad saņēmu Tavu vēstuli un tā daudz ko izlīdzināja. Bez tam neatzīstu šādu atspēlēšanos par diez cik teicamu parādību, jo tā rada tikai tādu savstarpēju spīti un apēno draudzību un ja jau iesākas kaut kas tāds, tad visam skaistumam beigas, tāpēc no savas puses centīšos izsargāties no tā.
Tu raksti ka tev neveicas ar rakstīšanu, tad jāatzīstās, ka arī man ir spalvas kātam vai puse jānograuž, lai uzrakstītu kaut ko pamatīgu, bet attiecībā uz Tevi tas tā nav, jo ar Tevi es runāju par patreizēju izjūtu un negribu teikt neko sevišķu, ne tādu ko nejūtu, jo ko dotu skaisti vārdi ja viņi nesaista ar patiesību? Un daudz sliktāk būtu arī tad, ja mēs domādami, ka pietiekoši pareizi nedefinējam savu izjūtu un tāpēc neteiktu neko, jo neviens cilvēks nav Dievs un bez vārdiem nevar otra cilvēka dvēseles pārdzīvojumos ieskatīties.
Slikti, kaut gan mēs dzīvojam vienā debesmalā, bet starp mums ir apmēram 25 km dubļu jūra, kura patreiz grūti pārvarama, būtu daudz patīkamāki papļāpāt ar Tevi aci pret aci, jo citādi iznāk man vienai vien runāt un nav neviena kas atbild. Tāpēc domājot par Tevi cenšos vienmēr atmiņā izsaukt visu to kas ir bijis sakarā ar Tevi visus notikumus un sīkumus un tā Tu pats nezinot diezgan bieži esi pie manis. Bieži domāju par vasaru, ka es aizbraukšu uz "Uranažiem", satikšu Tevi, būs skaista, karsta vasaras diena un tad pa pazīstamu meža taku mēs aiziesim līdz manai dzimtai pusei, jo nekur nav tik skaisti kā tur! ...
Tu raksti ka tev neveicas ar rakstīšanu, tad jāatzīstās, ka arī man ir spalvas kātam vai puse jānograuž, lai uzrakstītu kaut ko pamatīgu, bet attiecībā uz Tevi tas tā nav, jo ar Tevi es runāju par patreizēju izjūtu un negribu teikt neko sevišķu, ne tādu ko nejūtu, jo ko dotu skaisti vārdi ja viņi nesaista ar patiesību? Un daudz sliktāk būtu arī tad, ja mēs domādami, ka pietiekoši pareizi nedefinējam savu izjūtu un tāpēc neteiktu neko, jo neviens cilvēks nav Dievs un bez vārdiem nevar otra cilvēka dvēseles pārdzīvojumos ieskatīties.
Slikti, kaut gan mēs dzīvojam vienā debesmalā, bet starp mums ir apmēram 25 km dubļu jūra, kura patreiz grūti pārvarama, būtu daudz patīkamāki papļāpāt ar Tevi aci pret aci, jo citādi iznāk man vienai vien runāt un nav neviena kas atbild. Tāpēc domājot par Tevi cenšos vienmēr atmiņā izsaukt visu to kas ir bijis sakarā ar Tevi visus notikumus un sīkumus un tā Tu pats nezinot diezgan bieži esi pie manis. Bieži domāju par vasaru, ka es aizbraukšu uz "Uranažiem", satikšu Tevi, būs skaista, karsta vasaras diena un tad pa pazīstamu meža taku mēs aiziesim līdz manai dzimtai pusei, jo nekur nav tik skaisti kā tur! ...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}